Latvijas iedzīvotāji diezgan daudz zina par Zviedrijas Karalisti. Bet tas arī saprotami, galu galā nosacīti šī valsts mums atrodas kaimiņos, un daudziem tas pēdējos gados bijis prāmja maršruta attālumā esošs ceļojuma galamērķis.
Zviedrija Karaliste – sestā vecākā karaliste Eiropā un astotā vecākā karaliste pasaulē ar pastāvošo monarhiju – varētu būt zināma ar daudzām lietām. Noteikti daudzi to varētu arī asociēt ar pie mums esošajiem "H&M", "IKEA" un "Volvo" zīmoliem. Pazīstama Zviedrija ir arī tādu mūzikas grupu un mākslinieku dēļ kā "ABBA", "Zara Larsson", "Avicii", "Swedish House Mafia".
Starp citu, Zviedrija ir trešā lielākā mūzikas eksportētāja pasaulē. Un noteikti daudzi zinās "Roxette", "Europe" un "Ace of Base", kas gadu gaitā ir snieguši pasaulei populārākos hitus. Tomēr tikpat daudzas lietas par Zviedriju var būt arī nezināmas. Tā, piemēram, 10 miljonu cilvēku lielajā valstī ir lielākais "McDonald’s" restorānu skaits Eiropā uz vienu iedzīvotāju. Par spīti tam, zviedri noteikti nav par sevi radījuši neveselīgu tēlu.
Neitralitāte sākās Napoleona kara laikā
Zviedrijai ir tāds trīs valstu saskares punkts, kas iezīmē Zviedrijas tālāko ziemeļu punktu, kur savienojas Zviedrijas, Norvēģijas un Somijas starptautiskās robežas. Starp citu, tas ir arī pasaulē vistālāk uz ziemeļiem esošais starptautiskais trīspunkts.
Vēsturiski Zviedrija, kas 17. gadsimtā bija militāra lielvara, trīs gadsimtus nav piedalījusies nevienā karā. Abos pasaules karos valsts saglabāja striktu bruņotu neitralitāti. Vēsturiski gan zviedru neitralitāte sākās Napoleona kara laikā, kad toreizējais Zviedrijas karalis izraisīja karu, kurā Zviedrija zaudēja trešo daļu savas teritorijas.
Pēc 1809. gada apvērsuma, kad gāza karali, jaunās valdības ārpolitika pasludināja Zviedriju par neitrālu.
Kopš tā laika Zviedrija ir īstenojusi veiksmīgu ekonomisko formulu, pieturoties pie savas pozīcijas. Valsts pārvaldības sistēma paredz konstitucionālo monarhiju un parlamentāro sistēmu. Pēdējās sabiedriskās domas aptaujas pēdējo trīs gadu desmitu laikā liecina, ka nedaudz vairāk nekā puse no visiem zviedriem atbalsta monarhijas saglabāšanu un uzskata monarhiju par labu diplomātijai.
Līdz 2022. gada 24. februārim Zviedrija ieturēja neitrālu pozīciju, bet līdz ar Ukrainas karu Zviedrija ir pārvērtējusi savu lēmumu neitralitātes jautājumā un 18. maijā iesniedza pieteikumu dalībai NATO.
Neiesaistīšanās aliansēs nav paglābusi no kariem
Zviedrijas drošības politiku pēdējos 200–300 gados, kā tā nonāca pie neitralitātes politikas un kāpēc tagad to atceļ par labu dalībai NATO, skaidro pētniece Gunila Herlofa.
"Zviedrijas neiesaistīšanās vēsture aliansēs ir ļoti gara. Tā aizsākās pirms apmēram 200 gadiem, kad Zviedrija vairs nebija viena no reģiona ietekmīgākajām valstīm ar līdzšinējām ambīcijām. Tāpēc tika ierosināts karos neiesaistīties, jo tas mums varētu nest lielāku labumu. Ir kāds izskaidrojums, par kuru daudzi nezina – neiesaistīšanās aliansēs nekad nav bijis ideoloģiski balstīts jautājums. Lēmums neiesaistīties vienmēr ir ticis pieņemts ar mērķi novērst karu, un tādu pozīciju pieņēma arī daudzas citas mazās Eiropas valstis.
Taču šāda neiesaistīšanās aliansēs mūs nekad nav paglābusi no kariem, un tā uzskata daudzi zviedri. Arī jūs no savas vēstures zināt, ka tas tā nekad nav bijis. Mums vienkārši palaimējās, ka neviena valsts mums neuzbruka. Taču, ja ir bijis nepieciešams, Zviedrija ir piekāpusies.
Lai arī kara laikā mēs bijām neitrāli, mūs Otrā pasaules kara laikā piespieda piekāpties, piemēram, Vācijai. Taču mēs labprātīgi pakļāvāmies arī sabiedrotajiem. Un atkal – tikai ar mērķi, lai netiktu ierauti karā.
Aukstā kara laikā situācija bija atšķirīga, jo nevienā pusē skaidri nenostājās arī Somija. Un tam, manuprāt, bija pozitīvs efekts. Mums nekad nav bijusi tāda stingrā robeža starp Padomju Savienību un Rietumiem. Un tas savukārt ir novedis pie mazāka saspīlējuma Ziemeļeiropā. Taču par to nekad nevar būt drošs," skaidroja pētniece.
Vai Zviedrija vairs nebūs tā pati valsts?
Mūsdienās ir notikusi ļoti skaidra atteikšanās no līdzšinējās politikas. Taču, no otras puses, Zviedrija pēc Berlīnes mūra krišanas no 1991. gada ir spērusi ļoti daudzus soļus, lai tuvinātos NATO. "Pirmkārt, mēs izņēmām no līgumiem tekstu par to, ka mūsu politikai ir jābūt vērstai uz neitralitāti kara laikā. Tas palīdzēja pievienoties Eiropas Savienībai. Pēc tam mēs pievienojāmies programmai "Partnerattiecības mieram" un mēs pievienojāmies NATO operācijām dažādās pasaules vietās. Un tā mēs ar NATO kļuvām arvien tuvāki, taču pēdējo gadu laikā tas viss ir noticis ar vienu mērķi – ja kaut kas slikts notiks, mēs varētu rēķināties ar NATO vai dažu dalībvalstu palīdzību.
Un tad šī gada februārī sākās karš, un tam bija milzīga ietekme uz zviedru sabiedrības noskaņojumu. Var redzēt, ka aptaujās atbalsts dalībai NATO strauji pieauga. Somijā šis atbalsts pieauga pat vēl straujāk. Un vēl viena lieta, kam bija ļoti ievērojama ietekme uz zviedriem, bija faktam, ka, pat ja mēs nepievienosimies NATO, to darīs Somija.
Un tas būtu pats sliktākais scenārijs, ko mēs varam iedomāties – Zviedrija ir ārpus aliansēm, Somija NATO, mēs zaudētu savu labāko partneri un mums nebūtu nekādu garantiju. Mēs paliktu vieni paši un noteikti izjustu kaut kādu Krievijas spiedienu.
Bet tam savukārt būtu milzīgs spiediens uz zviedru politiķiem. Somija būtu mums priekšā, un mēs ietu nopakaļ. Taču tas nebūtu nekas dīvains, jo 200 gadu neiesaistīšanās ir padarījusi mūs lēnākus.
Taču tagad ejam vienā virzienā un esam pieņēmuši vienus un tos pašus lēmumus, un somi mūs pat nedaudz pagaidīja. Un, manuprāt, mēs esam pieņēmuši pareizo lēmumu. Daudzi zviedri atzīst, ka situācija viņiem liekas ļoti dīvaina – kas mēs tagad esam? Vai Zviedrija mainīsies? Vai Zviedrija vairs nebūs tā pati valsts? Taču man šķiet, ka mēs varam darīt vienas un tās pašas lietas, gan atrodoties ārpus NATO, gan tās rindās, un vienā brīdī mēs vairs nebūsim vieni," pastāstīja Herlofa.
Naskie ziedotāji
Daudziem Zviedrija asociējas ar tā saucamo ekonomisko ziemeļu modeli – brīvā tirgus, kapitālisma un sociālo labumu kombināciju, kas ir radījusi augsti attīstītu sabiedrību ar bezmaksas izglītību. Neskatoties uz to, ka Zviedrija joprojām ir ārpus eiro zonas, galvenokārt satraucoties, ka pievienošanās Eiropas Ekonomiskajai un monetārajai savienībai mazinātu valsts suverenitāti, zaudējot labklājības sistēmu.
Zviedrijas ekonomiku raksturo jaukta, uz eksportu orientēta ekonomika, ko galvenokārt virza eksports telekomunikāciju, automobiļu rūpniecības un farmācijas nozarē, kas veido vairāk nekā 44% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un ir pamata atslēga uz Zviedrijas panākumiem.
Zviedrijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 55 tūkstoši eiro, kas salīdzinājumam ar Latviju ir gandrīz divas reizes lielāks.
Zviedrijā pastāv lielākais patentu skaits uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Skatoties uz tās inovatīvo ekonomiku, kas galvenokārt ir saistīta ar kvalitatīvu bezmaksas izglītību, dzimumu līdztiesību un ciešu sadarbību starp pētniecības institūtiem un privāto un publisko sektoru, tad var minēt, ka Zviedrija pētniecībai un attīstībai tērē 3,6% no IKP, kamēr lielākā daļa pārējās Eiropas joprojām cenšas sasniegt mērķi 3% apmērā.
Mazāk zināms fakts ir tas, ka Zviedrija ir arī devītais lielākais ieroču eksportētājs, tomēr valsts svarīgākie resursi ir hidroenerģija, kokmateriāli un dzelzsrūda.
Par ekonomiku turpinot, Zviedrijā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) standarta likme pašlaik ir 25%, kas ir viena no augstākajām pasaulē kopā ar tādām valstīm kā Norvēģija, Dānija un Horvātija. Tikai Butānā, Mjanmā, Džibutijā un Ungārijā PVN ir augstāks nekā Zviedrijā. Neskatoties uz to, Zviedrija ir arī vienīgā valsts pasaulē, kur ziedojumi pārsniedz 1% no IKP.
Tas liek kopumā aizdomāties par to, ka Zviedrijas mazā, atvērtā un konkurētspējīgā ekonomika ir sasniegusi apskaužamu dzīves līmeni, apvienojot brīvā tirgus kapitālismu un plašas labklājības priekšrocības.
Tradicionālā pacietība
Zināms, ka Ziemeļkorejai ir 45 gadus vecs parāds Zviedrijai. Tas saistīts ar periodu pēc Korejas kara, kad Ziemeļkoreja mēģināja uzsākt dažus grandiozus inženiertehniskos projektus, izmantojot no Rietumiem pirktas iekārtas. Zviedrija bija viena no pirmajām valstīm, kas atvēra finanšu saistības Ziemeļkorejai.
Ziemeļkorejai bija nepieciešami grezni transportlīdzekļi, un tāpēc 70. gados tā no Zviedrijas pasūtīja tūkstoti "Volvo" luksusa automašīnas. Pirmās no tām tika piegādātas 1974. gadā, un neilgi pēc tam kļuva skaidrs, ka Ziemeļkoreja par šiem transportlīdzekļiem nevarēs samaksāt. Līdz ar to parāds turpināja uzkrāties.
Jāsaka gan, ka tipiskā zviedru veidā, saprotot, ka patiesībā maz ko var izdarīt, zviedri vienkārši turpināja sūtīt rēķinus Ziemeļkorejai. Un tā katru gadu Zviedrijas valdība pārrēķina parādu un nosūta jaunu rēķinu. Parāds ir aptuveni 300 miljoni eiro, un, lai gan valsts zina, ka ir maz iespēju naudu ieraudzīt, tā rūpējas, lai tā nekad netiktu aizmirsta!
