Mūsu diena iesākas ļoti gausi. Pirms gulētiešanas esam sarunājuši, ka ar mūsu jaunajiem poļu draugiem celsimies plkst. 10, dosimies paēst brokastis uz superlētu un supertradicionālu ēstuvi, un tad kopā izstaigāt Krakovu, pirms dodamies tālāk. Pāvels apsolīja mūs pamodināt, tā vietā paši mostamies par pusstundu vēlāk, plkst. 10.30. Dzīvoklī visi jau ir piecēlušies un sākuši rosīties. No paša Pāvela nav ne vēsts. Lēnā garā tukšojam kafiju, notiesājam to, kas atlicis no vakardienas milzīgā kebaba (jo to visu ar vienu piegājienu apēst nu nekādi nav iespējams, tā svars bija ap 700 gramiem, nepārspīlējot) un apspriežam iepriekšējās dienas piedzīvojumus.
Taču Agata un pārējie šodien ir tādi izvairīgāki, otrā istabā pļāpā savā starpā un nekas neliecina par to, ka kāds no viņiem grasītos iet ārā no mājas. Smuki saklājam savas gultas (matraci un paklājiņu istabas vidū) un sākam kravāt mantas atpakaļ somās.
Pēkšņi atskan Elvija sauciens: "Ei, kur ir mani zābaki!?" Maisiņa, kas visu laiku bijis piestiprināts pie somas, tur vairs nav. Pēc neilgas meklēšanas saprotam, ka tie, visticamāk, pazuduši, kamēr vakar staigājām pa studentu pilsētiņu.
Neko darīt - laika īsti nav un ar somām arī staigāt negribas, tāpēc ieturam klusuma brīdi par zābakiem un metam somas plecos, lai dotos uz centrālo staciju. No turienes plānojam ar vilcienu braukt uz Ostravu, kas jau ir Čehijā. Saņemam norādes, uz kuru pusi doties, un atvadāmies no visiem.
Pēc pāris minūšu gājiena esam tramvaju pieturā un lecam iekšā 8. tramvajā, akurāti sekojot norādēm. Agata teica, ka jākāpj ārā ".... Glowny" pieturā, kas esot tieši blakus stacijai. Taču pēc vairākām nobrauktām pieturām saprotam, ka tādas šajā maršrutā nav. Nākamā pietura ir 'Wawel' un es zinu, ka tas būs tieši blakus Vāveles pilij, tāpēc dosimies to apskatīt.
Jau izkāpjot ārā, paveras grandiozs skats uz pili. Kāpjam augšā kalnā, lai visu aplūkotu tuvāk. Pils ir fantastiska, ieeja par brīvu un, neskatoties uz lielo tūristu skaitu, viss šķiet mierīgs, nesteidzīgs. Pilnīgs pretstats tam, kas notiek pilskalna pakājē. Ieeja pils pagalmā ir par brīvu, bet, ja ir vēlme apskatīt kaut ko no iekšpuses, nāksies šķirties no zlotiem. No zlotiem šķirties negribam, bet Pūķa alā gan gribam tikt.
Jāiet lejā pa vienu no torņiem, un nezinām, ko tur lejā ieraudzīt. Taču ceļu aizšķērso jauna meitene viduslaiku drēbēs un prasa biļeti. Cenšamies sarunāt ieeju par brīvu, bet viņa ir nesalaužama. Paliekam neziņā par to, kas notiek Pūķa alā.
Šodien ārā ir pavisam silts, termometra stabiņš rāda +13°C. To ļoti labi var just, kad ar mūsu smagajām somām ziemas jakās esam uzkāpuši pilskalnā un nokāpuši lejā. Ir patiešām karsti, un tā ir patīkama pārmaiņa pēc divām dienām, kad liekas, ka ar šalli un cepuri ir par aukstu. Mums ir ļoti labs garastāvoklis, tāpēc izdomājam pabaidīt baložus - Elvijs cer, ka varbūt kādam polim būs jāmazgā jaka pēc baložu uzlidojuma.
Tā nu, izklaidējoties un apbrīnojot pilsētu, lēnām esam atnākuši līdz stacijai. Pa ceļam esam pieslīpējuši noteikumus mūsu stopēšanas kausa izcīņai. Uzvarētājs no zaudētāja saņems kausu ar iegravētu tekstu "Stopēšanas Dievs". Un katrs izvēlamies divas auto markas, kuras, mūsuprāt, ir visreālāk apstādināt. Elvijs izvēlas "Opel" un "Audi", mana izvēle krīt uz "Peugeot" un "Toyota". Ja kāda no šo ražotāju mašīnām apstājas, papildu punkts pienākas tam, kurš izvēlējies attiecīgo marku. Tātad es varu netīši nopelnīt punktu arī Elvijam, ja apstādinu, piemēram, "Audi".
Stacijā uzzinām, ka līdz vilcienam, kas mūs aizvestu uz Ostravu, ir jāgaida nedaudz vairāk par septiņām stundām. Tas neder. Agata mums ieteica braukt caur viņas dzimto pilsētu Belsko-Bjalu. Vilciens uz turieni nekursē, tāpēc meklējam īsto autobusu peronu. Diemžēl ar autobusu bez maksas neaizbrauksim. Galu galā pēc ilgas kartes izpētes nolemjam ar tramvaju braukt uz pilsētas nomali, no kuras pēc tam varēsim ar pilsētas autobusu izbraukt ārā no Krakovas - tur ir jāpīkstina poļu e-talons, tāpēc zinām, ka iztiksim bez maksāšanas.
Brauciens ilgst apmēram pusstundu, līdz esam galapunktā. Tur skatam paveras tirdziņš ar drēbēm, apaviem un dažādiem saldumiem. Elvijs uzreiz met acis uz jaunām čībām - ir taču kaut kā jāaizstāj zābaku trūkums. Paskaitot poļu monētas, saprotam, ka mums ir 92 mazās naudiņas (grošiki vai kaut kā tā). Čības mums, diemžēl, nesanāk, bet viens šokolādes batoniņš uz abiem gan.
Uzejot meklēto autobusu pieturu, secinām, ka līdz autiņam ir jāgaida 36 minūtes. Tāpēc pieņemam lēmumu stopēt, kas, liekas, nav darīts mūžību. Uz zīmes ietilpinām "Bielsko-Biała" un esam gatavi pelnīt punktus mūsu kausa izcīņā. Stopēšana ilgst līdz brīdim, kad kuru katru brīdi vajadzētu būt autobusam, bet ,pirms pamanām to, Elvijam atsaucas viens šoferis un sola mūs aizvest 20km uz priekšu, kur būs labāka vieta stopēšanai, turklāt uz ceļa, kas ved tieši uz mūsu iecerēto pilsētu. Auto vadītājs ir franciskāņu baznīcas mūks, kurš plāno doties uz Latviju decembrī, kad tur norisināsies internacionāls mūku saiets. Kādu laiku pļāpājam, līdz pienāk brīdis atvadīties - esam vietā, kurā, pēc viņa domām, būs vieglāk nostopēt nākamo auto. Mēs domājam pretēji.
Sāk lēnām iestāties tumsa, taču esam mērojuši tikai 20km un tas mums sāk ļoti nepatikt. Trīs dienu laikā esam kļuvuši par profesionāliem stopētājiem, kas ļauj mums radīt teoriju par šoferīšu provocēšanu, kas vairo mūsu izredzes viņus apstādināt. Ir jārāda zīme līdz brīdim, kad auto ir pavisam tuvu, un tieši tad tā ir jāgrūž nedaudz uz tā pusi, tādā veidā šoferim liekot domāt, ka vēlamies, lai tieši viņš aptur savu auto, nevis kurš katrs.
Metode strādā un sākam gūt krietni lielāku atsaucību - cilvēki nevis brauc garām un neskatās uz mums, bet rāda, kāpēc nevar mūs aizvest. Protams, neizmantojam metodi, kad garām brauc otra izvēlētās auto markas mūsu sacensībās. Vēl pēc apmēram 20 minūtēm man izdodas nopelnīt dubultu punktu skaitu - apstādinu "Toyotu", kurai pie stūres sēž laipna izskata vīrietis gados. Ne angliski, ne krieviski viņš nesaprot ne vārda, taču mēs jau esam kļuvuši par poļu valodas profiņiem un pēc viņa teiktā saprotam, cik tālu varam tikt. Kopā ar viņu brauksim nedaudz vairāk par 40km.
Kungs ar mums nesarunājas valodas barjeras dēļ, bet sāk pamatīgi smaidīt un sniedz mums paspiest roku, kad pamanāmies viņam izstāstīt, ka esam no Latvijas.Starp citu, tas ir pavisam viegli - vajag tikai rādīt uz abiem ar pirkstu un teikt: "Lotva, Lotva!"
Tālāk braucam klusumā, klausoties poļu ziņu raidstaciju un pamazām iemiegot. Nepaiet ilgs laiks un esam 26km no Belsko-Bjalas. Ielu apgaismojumi jau ir ieslēgti un pēc dažām minūtēm būs pilnīga tumsa. Sākam satraukties par tikšanu prom no šīs vietas. Vismaz apkārt ir daudz krūmu, aiz kuriem paslēpt telti nepieciešamības gadījumā. Mums garām pabrauc ļoti daudz mašīnu, līdz beidzot mazs "VW Polo" apstājas. Vedīšot mūs līdz pašai Belsko stacijai ar noteikumu, ka sadalām savu un somu svaru vienādi uz abām mašīnas pusēm, jo autiņš esot vecs un kreisā puse lielu smagumu vairs pavilkt nevarot.
Mūsu šoferīts ir no Polijas ziemeļiem, bet šogad apprecējies un pārvācies dzīvot pie sievas uz netālu esošu ciematiņu. Mašīnā skan lieliski rokmūzikas hiti un viņš mums stāsta tieši to pašu, ko visi poļi, ar kuriem esam braukuši vienā mašīnā - angļu valodu māk, jo skolā tā ir apgūta 12 gadus, taču ir grūti runāt, jo nav iespēju to praktizēt. Uzzinām arī viņa nodarbošanos - viņš strādā ar invalīdiem, izklaidējot, izglītojot, aprūpējot un vienkārši pavadot laiku ar viņiem.
Izkāpjam pie stacijas un dodamies noskaidrot, vai un ar kuru vilcienu varam nokļūt līdz Ostravai. Gan internets, gan biļešu pārdevēja saka, ka tiešām - plkst. 22.10 ies vilciens uz Ostravu. Tas nozīmē, ka mums jāgaida trīs stundas. Gaidīsim, jo nekas cits mums neatliek. Izmēģinām vēl veiksmi couchsurfing, bet bez panākumiem. Vakariņās šodien atkal ēdam roltonus ar meža gaļu un Ķelmēnu rupjmaizi, kas pamatīgi piepilda vēderus, un par ēdienu vairs domāt negribam.
Spēlējot spēles telefonā un sazvanoties ar draugiem Latvijā, kavējam sev laiku, līdz pienāk brīdis doties uz perona. Tur mūs sagaida pārsteigums. Tāda vilciena nav! Vienkārši nav! Par spīti visam, ko mums teica biļešu pārdevēja un "tante Google", vilciens Belsko-Ostrava tomēr neeksistē. Tur var nokļūt, vienīgi braucot Katovices virzienā, kas ir uz ziemeļiem - pilnīgi pretējā virzienā. Arī to esam nokavējuši.
Sāk iestāties manāms satraukums par mūsu turpmāko plānu. Esam nelielas (priekš poļu standartiem) pilsētiņas vidū, bez iespējas tikt ārā no tās, ir vēls un ārā līst lietus. Nu nekādīgi nevaram nekur kustēt, vienīgais variants ir braukt ar vilcienu. Nākamais vilciens uz Katovici kursēs tikai 3.45, tātad mums ir vēl piecas stundas brīvā laika. Paliekam stacijā ar domu nosnausties pirms vilciena, taču plkst. 23.00 pie mums pienāk apsardzes dāma un paziņo, ka pēc pusotras stundas stacija tiks slēgta līdz plkst. 3.00.
Atlikušo laiku tāpat arī pavadām, īsti neko nedarot. Tuvojas slēgšanas laiks un esam palikuši trijatā - es, Elvijs un viņa, kas ir ieņēmusi galdiņu tieši blakus mūsējam un nervozi gaida brīdi, kad pametīsim ēku. Sagaidām, kad mūsu telefoni saka, ka ir tieši 00.30, paņemam somas un dodamies uz kaimiņos esošo ēku - benzīntanku "BP". Tur mūs sagaida smaidīga pārdevēja, kas ļauj izmantot galdiņu un palasīt žurnālus, uzpilda mūsu ūdens pudeli un arī iedod tualetes durvju kodu par spīti tam, ka nopirkuši neko neesam, tātad īsti neskaitamies klienti. Arī jaunākā modes kliedziena saules brilles varam pielaikot bez aizrādījumiem.
Vispār poļi ir ļoti pretimnākoši ļautiņi. Gandrīz ikvienā vietā esam saskārušies ar ļoti laipniem un izpalīdzēt gataviem cilvēkiem.
Šobrīd ir pulksten 3.30, laiks doties atpakaļ uz staciju un censties bez biļetēm nobraukt trīs pieturas līdz vietai, kur jāpārsēžas uz nākamo vilcienu, kas dodas uz pierobežas miestu Cieszyn. Ja viss izdosies, būsim pie pašas Čehijas robežas īsi pirms plkst. 6.00. Esam pamatīgi iekavējuši, jo Polijā pavadīt trīs naktis nebijām plānojuši. Garastāvoklis nedaudz nošļucis, ir manāms miega trūkums, bet ir jāturpina kustēties. Piedevām šodien saņēmām sliktas ziņas no vācu draudzenēm Insbrukā - pēdējās dienas saule ir intensīvi kausējusi sniegu, tāpēc par snovošanu vēl nav nekādas skaidrības. Tagad turam īkšķus, lai Insbruku piemeklē pamatīga sniega vētra.
