«Laižam tālāk»: 12. diena - pa bezbiļetniekiem neērto dzelzceļu līdz Mursijai

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem devās uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks.

Šīs dienas statistika

Iztērēti 7.60€, tai skaitā:
1.80x2 - biļete Valensija-Catarroja
2€x2 - biļete Elche-Crevillent
Ar 6 vilcieniem mēroti 350 km
Stopēšanas kausa izcīņa: Arvils 11+1:8+1 Elvijs

Rīts ir diezgan vēss. Kad mostamies, saule vēl nav uzaususi. Mūsu nākamais vilciens uz Valensiju kursēs pēc pusstundas, un jau laicīgi esam uz perona. Neskatoties uz to, ka ir ļoti agrs, uz perona ir diezgan daudz cilvēku. Tālumā var dzirdēt vilcienu tuvojamies, bet viss pārējais ir pilnīgi kluss. Kāpjam iekšā un ceram, ka tiksim līdz Valensijai. Tā, protams, nenotiek.

Pēc neilga laiciņa mūs uzmeklē konduktors un jau atkal pierādās tas, ka Spānijā pārvietoties bez maksas ir ļoti grūti.

Izkāpjam ārā kādā mazā pilsētiņā ar nosaukumu Vila-Real. Un atkal redzam Milānas un Barselonas sistēmu - lai izietu no stacijas un ieietu tajā, jāiet caur vārtiņiem, pirms tam uzrādot biļeti. Bet vieni no tiem ir vaļā. Visi cilvēki iet caur tiem un mēs darām to pašu. No ekrāniem noskaidrojam, ka nākamais vilciens uz Valensiju brauks tikai pēc pusotras stundas. Kad gribam tikt atpakaļ uz perona, mūs sagaida pārsteigums - tie paši vārtiņi ir aizvērti. Taču ir palikusi pietiekami liela sprauga, lai mēs bez somām varētu izlīst cauri. Elvijs man iedod savu somu, izlien cauri, es viņam pāri padodu visas somas un pats eju cauri. Un tajā brīdī mūs pamana stacijas darbiniece, kas caur logu mēģina mūs pasaukt. Izliekamies, ka nedzirdam, un dodamies uz tālāko perona galu. Nepaiet ne minūte, kad viņa jau ir mums aiz muguras un liek parādīt biļetes. Kad neizpildām viņas uzdevumu, viņa mūs izved ārā. Tātad būs jāstopo.

Foto: Arvils Ozoliņš

Dodamies uz ceļu, kas ir tepat netālu.

Maza satiksme un neatsaucīgi šoferi ir iemesli, kāpēc mēs ātri vien stopošanai atmetam ar roku.

Neesam arī labi gulējuši, tāpēc seko lēmums doties atpakaļ un mēģināt kaut kā iešmaukt stacijā. Kad nācām šurp, mums sliedes bija jāšķērso pa gājēju tiltu, kuram ir divas puses. Viena ved no perona uz otrā pusē esošo peronu, bet otra, pa kuru gājām mēs, ved no stacijas ārpuses uz otru pusi, bet ne uz peroniem. Abas puses nošķir apmēram trīs metrus augsts žogs. Ierosinu pārkāpt pāri un noslēpties aiz lifta, līdz tālumā redzam mūsu vilcienu un tikai tad iet lejā, lai stacijas darbiniece mūs nepamana pirms tam. Plāns nostrādā un esam tilta pareizajā pusē - kad tuvosies vilciens, atliks tikai noskriet pa kāpnēm un iekāpt tajā. 

Foto: Arvils Ozoliņš

Arī otra plāna puse tiek īstenota veiksmīgi. Pēc kāda laiciņa brauc vilciens, aši uzmetam somas plecos un skrienam lejā. Paspējam iekāpt vilcienā tieši pirms aizveras durvis un stacijas darbiniece, šķiet, mūs nav pamanījusi. Sākam kustēties, tāpēc esam priecīgi - vismaz no šīs vietas tiksim prom. Seko tas pats scenārijs - mūs pamodina konduktors, prasa biļeti, kuras mums nav, un lūdz izkāpt nākamajā pieturā. Esam nobraukuši 50 km un tagad esam El Puig stacijā. Uz Valensiju, par laimi, vilcieni no šīs stacijas iet samērā bieži un mums līdz nākamajam ir jāgaida 40 minūtes. Ērti izlaižamies uz soliņiem, saule pamatīgi silda, un, īsti neko nedarot, gaidām nākamo transportu. 

Foto: Arvils Ozoliņš

Pienāk vilciens, ātri atver durvis, bet tikpat ātri arī tās aizver. Mēs nepaspējam iekāpt un tas aizbrauc bez mums. Tātad uz vietas būs jāsēž vēl pusstunda. Nākamo vilcienu gan nedrīkst palaist garām, jo tad būs jāgaida vēl pusotra stunda. Un šoreiz izdodas. Mērojam ceļu līdz pašai Valensijai - tās ir tikai trīs pieturas, tāpēc konduktors tā arī pie mums neatnāk.Foto: Arvils Ozoliņš

Foto: Arvils Ozoliņš

Šeit atkal darbojas biļešu vārtiņi, tāpēc pamest stacijas ēku diemžēl nevaram. Patiesībā mēs nevaram pamest norobežojumu starp četriem peroniem. Noliekam somas zemē, paši apsēžamies un gaidām, kad uz ekrāna parādīsies uzraksts ''Murcia''. Taču kādu laiku tā nenotiek. Dodamies palīdzību lūgt stacijas darbiniekiem, uz ko saņemam atbildi, ka uz Mursiju vilciens brauks tikai pēc trīs stundām un mēs tāpat esam uz neīstajiem peroniem. Tālumā var redzēt, ka uz īstajiem peroniem var tikt tāpat, neejot cauri biļešu vārtiņiem, tāpēc izejam no mūsu nožogojuma un dodamies tur.

Kādu laiciņu paejot, atklājas bēdīgs skats. Te atkal ir biļešu vārtiņi! Viss ir tik ļoti nodrošināts pret bezbiļetniekiem!

Šobrīd ir divi varianti - doties ārpus pilsētas, lai stopotu tālāk, vai pirkt biļeti. Pēc dažām minūtēm kursē vilciens uz Xàtiva, kas mums arī der. Lemjam par labu otrajai izvēlei un biļešu automātā (ar angliski nerunājoša stacijas darbinieka palīdzību) nopērkam biļeti uz nākamo pieturu, nevis līdz galapunktam. Vārtiņi atveras un dodamies uz vilcienu.

Pārsteidzošā kārtā tiekam līdz pašai Xàtiva pilsētiņai bez konduktora apmeklējuma. Tātad esam samaksājuši tikai par to, lai Valensijā atvērtos vārtiņi. Patīkami pārsteigti kāpjam ārā un secinām, ka līdz Mursijai pēc 20 minūtēm brauks ātrvilciens. Jāiztur tikai sešas pieturas un beidzot būsim galā. Taču ir nedaudz bail par to, vai vispār tiksim vilcienā. Pirms tam jau esam sadūrušies ar konduktoriem, kas nelaiž vilcienā bez biļetes, un tas ir vistipiskāk tieši ātrvilcieniem. Taču nē - viss norit gludi un jau pēc neilga brīža esam ērti iekārtojušies telpā starp sēdvietām, jo vilciens ir pārpildīts un brīvu vietu nav. Pa ceļam vērojam apkārtni un skaitām pieturas, cik vēl jāiztur līdz Mursijai. Viss ir tik sauss un tik klinšains, zaļu zāli novērot nekur nevar. Liekas, ka esam Meksikā.

Foto: Arvils Ozoliņš

Esam ļoti izpalīdzīgi un pieturās vecākiem cilvēkiem palīdzam izcelt mantas. Tā mēs virzāmies uz priekšu, nekur netiek manīts biļešu konduktors, tikai smaidīgi pasažieri. Esam saskaitījuši jau trīs pieturas, kad vilciens apstājas, lai mainītu braukšanas virzienu. Cauri mūsu ''kupejai'' nāk mašīnists un pajautā, vai mums ir biļetes. Sakām, ka nē, tāpēc viņš pasauc konduktoru, kurš mums kā vienmēr paziņo, ka nākamā pietura ir mūsu pietura. 

Foto: Arvils Ozoliņš

Kad izkāpjam Elche pazemes stacijā, konduktors uzmeklē apsargu un mēs saprotam, ka viņš pastāsta par to, ka mums nav biļetes, bet mēs centīsimies tikt uz Mursiju.

Esam apsarga redzeslokā. Viņš mums seko līdz pašai stacijas izejai, lai pārliecinātos, ka esam prom. Un te ir TIK daudz palmu! Pat pilsētas kartē visi zaļie laukumiņi ir aizpildīti ar palmām. 

Foto: Arvils Ozoliņš

Līdz nākamajam vilcienam laiku kavējam kafejnīciņā. Sazinos ar ''Couchsurfing'''cilvēkiem Mursijā, lai atrastu naktsmājas. Jau vakar Vera no Vācijas piekrita mūs uzņemt, bet netikām tik tālu. Arī šodien viņa mūs ar prieku izguldīs, bet tikai uz vienu nakti. Ātri vien Hortense no Francijas atbild un saka, ka grib mūs uzņemt, bet tikai rītnakt. Tātad Mursijā abas naktis paliksim pie divām dažādām meitenēm. Pienāk laiks doties uz vilcienu. Nobraucam lejā apsarga nepamanīti, jo izlavījāmies caur kafejnīcas tualeti, kas ir savienota ar staciju. Ekrāns rāda, ka vilciens būs pēc divām minūtēm, kad apsargs mūs tomēr atrod un saka, ka bez biļetēm šeit uzturēties aizliegts. Vilciens aizbrauc bez mums. Taču jau pēc 15 minūtēm būs nākamais, tāpēc dodamies uz biļešu automātu iegādāties biļetes uz nākamo pieturu. Tādā veidā vismaz varēsim iekāpt vilcienā. Apsargs cītīgi nopēta biļetes, lai pārbaudītu, vai atkal kaut kā nemēģinām iešmaukt bez maksas, bet viss ir kārtībā un tiekam palaisti uz peronu.

Līdz Mursijai atlicis tikai stundas brauciens. Esam tik tuvu! Ārā jau ir pilnīgi satumsis, bet ekrāns vilcienā tāpat ziņo, ka ārā ir 26°C. Pēkšņi ne no kurienes uzrodas konduktors. Pamatīgi sabīstos, jo negribu atkal izkāpt kādā mazā pilsētiņā, jo esam taču tik tuvu Mursijai! Pietura, līdz kurai nopirkām biļetes, jau sen ir aiz muguras, tāpēc ar bailēm pasniedzu viņam savu biļeti. Bet viņš saka, ka viss kārtībā! Varam turpināt ceļu! Lieliski!

Mursija! Mūsu ceļš uz šo pilsētu ir bijis tik smags. Četras naktis bez naktsmājām, neskaitāmi vilcieni un milzum daudz problēmu.

Bet esam šeit! Mierīgi pastaigājamies pa centru, apskatām pilsētu un parciņus, meklējam internetu un lēnām dodamies Veras dzīvokļa virzienā.

Foto: Arvils Ozoliņš

Vera ir ļoti runātīga un atvērta meitene no Vācijas, kas Spānijā studē maģistrantūrā. Pie tējas krūzes vairākas stundas pļāpājam par dažādām tēmām, līdz laiks doties pie miera. Rīt satiksim Elvija draudzeni Moniku, redzēsim Mursiju dienas gaismā un izbaudīsim Spānijas svelmi.

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti