«Laižam atpakaļ!»: 20.diena - Stopošana pie Francijas maksas ceļiem

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem devās uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks.

 

20. dienas statistika:  

Iztērējuši neko neesam

 

Ar 5 auto mēroti 220km

Ar 1 vilcienu mēroti 120km

 

Stopēšanas kausa izcīņa:

Arvils 12+4:15+2 Elvijs

Ar Valēriju vakar sarunājām, ka viņa mūs pamodinās, kad pati dosies uz darbu. Tomēr, kad pamostos, ir jau plkst.12.30. Atkal esam krietni iekavējuši! Bija paredzēts jau plkst. 9 doties ārā no mājas. Lielā steigā kravājamies, jo ir palicis ļoti maz laika stopošanai. Vakar ielikām izmazgāties drēbes, kurām šorīt ir jābūt sausām, jo veļas mašīnai ir arī žāvēšanas režīms. Tomēr kaut kas ir nogājis greizi un viss ir pilnīgi slapjš. Kamēr domājam, ko darīt, dzirdam namamāti slēdzam vaļā durvis. Kopā ar viņu ir ceļotājs no Horvātijas, kas šonakt būs viņas "Couchsurfing" viesis.

Atšķirībā no mums viņam ļoti interesē restorāni, kuros paēst, suvenīri, ko aizvest mājās, un atrakcijas, kas noteikti Dižonā ir jāizbauda.

Mēs gan tādas lietas atļauties nevaram, jo nauda ir jātaupa pēc iespējas vairāk, lai pēc iespējas vairāk varētu ceļot.

Valērija kā vienu piemēru min Dižonas sinepes (bez šaubām), kuras paši arī vakar pamēģinājām. Jāatzīst - tiešām izcilas sinepes, Latvijas ražojumi nestāv ne tuvu tam, ko mums vakar lika galdā mūsu namamāte. Mūsu drēbes vēlreiz tiek ieliktas žāvētājā, bet pēc pusstundas konstatējam, ka tās joprojām ir pilnīgi slapjas, tikai šoreiz piedevām arī karstas. Vairs nav laika, lai mēģinātu vēlreiz, tāpēc tādas pašas slapjas iemīcām somās.

Kad izejam no mājas, ir jau plkst. 15, kas nozīmē, ka stopošanai atlikušas tikai četras stundas līdz tumsai. Tas mūs uztrauc, jo šodien gribam nokļūt Vācijā, turklāt pēc iespējas tālāk tajā.

Esam saņēmuši norādes, kā ātri tikt līdz pilsētas nomalei, kur, pēc manām domām, būs lieliska vieta stopošanai. Tramvajs mūs ved 15 minūtes un, kad izkāpjam, jāmēro vēl 20 minūšu gājiens. Kamēr ejam, jau sākam garām braucošajām mašīnām rādīt īkšķi, bet neviena tā arī neapstājas līdz brīdim, kad esam nokļuvuši manis iekārotajā vietā - benzīntankā tieši aiz luksoforiem. Šoreiz uz lapas rakstu "Besançon", kas ir nākamā lielā pilsēta uz Francijas austrumiem. Ceļš, uz kura stāvam, ved taisnā ceļā uz turieni. Benzīntanka darbinieki gan nav īsti apmierināti ar mūsu klātbūtni, bet tā arī neko nepaspēj mums pateikt, jo dažu minūšu laikā jau tiekam pie mūsu pirmā šīsdienas auto.

Savu "Ford" auto apstādina meitene, kas studē Dižonā, bet pati ir no mazas pilsētiņas pa ceļam uz Besançon, līdz kurai arī ir gatava mūs aizvest. Viens punkts Elvijam mūsu kausa izcīņā. Ar angļu valodu viņai iet kā pa kalniem, bet, kamēr saprotam cits citu, viss ir kārtībā. Tas ir tas, ko sakām katram, kurš ir nobažījies par savu angļu valodas prasmi. Nav taču svarīgi, cik labā līmenī ir valoda, ja varam savā starpā sarunāties!

Pēc neilga brauciena viņai ir jānogriežas no maģistrāles. Tiekam izlaisti vietā, kur mašīnām ir jāmaksā par ceļu. Un šī ir lieliska vieta mašīnu stopošanai! Kamēr atveras "šlagbaums", jau cītīgi esam likuši šoferim noprast, ka vēlamies, lai viņš mūs aizved tālāk. Nepaiet ilgs laiks, līdz Elvijs apstādina nākamo auto un nopelna divus punktus, jo apstājas viņa izvēlēta marka - "Renault". Apstādinot divus auto, viņš ir pamanījies izlīdzināt spēles rezultātu.

Kāpjam iekšā un iepazīstamies ar ļoti laipnu sievieti, kas brauc līdz Besançon. Kopā ar viņu mašīnā ir arī viņas trīsgadīgais dēls. Viņa stāsta, ka strādā lielā alkohola rūpnīcā un pati šobrīd dodas pie viena no daudzajiem klientiem. Darba diena vēl nav beigusies, bet viņa ar nepacietību gaida nedēļas nogali, kad dosies apciemot savus vecākus.

Atkal tiekam izlaisti nodokļa maksāšanas vietā, nedaudz ārpus Besançon pilsētas. Uz atvadām mūsu auto vadītāja mums rokās iespiež bumbieru liķiera testerīti, novēl veiksmīgu ceļu un aizbrauc. Kamēr uz nākamās lapas rakstu "Mulhouse", kas ir mūsu nākamais mērķis, Elvijs jau rāda īkšķi visiem, kas mums brauc garām. Un viens auto apstājas!

Neesmu pat paspējis uzrakstīt astoņus burtus, līdz Elvijs ir apstādinājis jau savu trešo mašīnu.

Tas nozīmē, ka esmu iedzinējos! Ļoti smaidīga un izpalīdzēt griboša dāma mums sāk franču mēlē stāstīt, cik tālu mūs var aizvest, bet, kad redz, ka mēs neko nesaprotam, nedaudz apmulst, taču cītīgi cenšas angliski pastāstīt to pašu. Beidzot saprotam, ka tas būs pusceļš līdz Mulhouse. Kāpjam mašīnā un dodamies ceļā.

Viņai tik ļoti interesē, kas mēs esam un kur dodamies, ka tiek zvanīts viņas krustmeitai, kas pildīs tulka pienākumus.

Situācija diezgan amizanta, ar skaļruņa palīdzību runājot ar Lizu, paralēli to pašu tekstu dzirdot franču valodā. Šādi pavadām apmēram četrdesmit minūtes, līdz atkal ir laiks mainīt spēkratus. Atkal esam vietā, kur visi maksā par ceļu. Nu jau ārā ir satumsis, bet šeit, par laimi, ir ielas apgaismojums.

Tomēr šeit satiksme ir ļoti maza. Mašīnas pabrauc garām ļoti reti, un to pašu šoferi rāda, ka brauks pretējā virzienā. Pamazām sākam satraukties par to, vai maz tiksim no šīs vietas prom. Arī nakšņot šeit nevaram, jo telts taču ir aizbraukusi uz Zaragozu Spānijā. Ar katru nākamo garām pabraukušo mašīnu pastiprinām veidu, kādā stopojam nākamo. Tad uzejam uz ceļa, tad lēkājam, rādot visiem mūsu lapu.

Paralēli tam ieturam vakariņas - vakar nopirktos sausiņus ar apelsīnu džemu. Arī aukstums sāk nedaudz stindzināt, tāpēc nogaršojam mazo dāvaniņu - bumbieru liķieri. Un tas ir tiiiiik gards! Pudelīti nolemju saglabāt, lai pēcāk noskaidrotu, kur var tādu nopirkt.

Un tad arī beidzot apstājas auto. Pensionāru pāris pārsteidzoši labā angļu valodā mūs aicina kāpt viņu auto. Varot mūs aizvest līdz Montbeliard, kas gan nav tālu, bet vismaz tiksim prom no šīs vietas. Elvijam rodas teorija, ka tieši alkohols somā mums neļauj veiksmīgi stopot. Un tiešām - tā tas bija Polijā, kad iesprūdām Belsko-Bjal, arī Spānijā ar sangrijas pudeli tas bija neiespējami. Šoreiz pie vainas mazās liķiera mēģenītes. Kad viss iztukšots, tiekam pie auto.

Šoreiz katrs gūstam pa vienam punktam - Elvijs apstādina auto, bet tā ir manis izvēlētā "Peugeot" marka. Pāris dodoties apciemot draugus, lai kopīgi pavadītu nedēļas nogali. Pa ceļam uzzinām, ka "Peugeot" un "Renault" markas auto Francijā par ceļu izmantošanu jāmaksā nav. Par to, kāpēc "Citroen" tas ir jādara, tā arī nenoskaidrojam.

Tiekam izlaisti pirms apļveida krustojuma, kur visas mums garām braucošās mašīnas izvēlas izbrauktuvi uz Mulhouse. Nedaudz sāk smidzināt, bet ilgi mērcēties nesanāk, jo jau atkal Elvijam (!) izdodas apstādināt kādu šoferi. Šoreiz tas ir "Citroen", tāpēc pa punktam nopelna katrs. Šis šoferis ir nerunīgs, Elvijs aizmugurē aizmieg un arī es cīnos ar miegu, tāpēc brauciens līdz Mulhouse ir pavisam kluss. 

Esam pašos Francijas austrumos. Pāris desmitu kilometru attālumā ir Vācija. Ko darīt? Kaut arī jau ilgu laiku ir tumšs, ir tikai plkst. 20, tāpēc teorētiski vēl varam turpināt ceļu. Taču, vai atradīsim naktsmājas, ja tā darīsim, neesam pārliecināti. Netālu no vietas, kur mūs izlaiž, atrodam picēriju, kur iespējams tikt pie interneta. Izpētot visas iespējas, nonākam pie gala lēmuma - iesim uz staciju, lai ar vilcienu mēģinātu aizbraukt līdz Strasbūrai. Tie būtu vēl 120 mēroti kilometri, tādā veidā padarot mūsu mērķi nokļūt Prāgā jau rītvakar krietni vieglāku.

No picērijas līdz stacijai ilgi jāiet nav, un tur ierodamies trīs minūtes pirms vilciens uzņem kursu uz Strasbūru. Par laimi vilcienam ir tikai viena pietura, kas padara mūsu uzdevumu nokļūt galapunktā bez maksas pavisam vieglu. Atliek tikai pateikt konduktoram, ka nevaram samaksāt par biļeti, bet ārā tāpat mūs izsēdināt var tikai Strasbūrā. Un viņš pat nav pikts! Ar saprotošu sejas izteiksmi viņš saka, ka viss kārtībā, iztiksim bez nepatikšanām, apsardzes un sodiem. Redz, ko dara liķierīša iztukšošana!

Kad iebraucam Strasbūrā, seko nākamais uzdevums - naktsmāju atrašana. Iekārtojamies stacijas sēdvietās, un es sāku visiem "Couchsurfingā" esošajiem strasbūriešiem sūtīt mūsu vēstuli. Pavisam ātri saņemam atbildi no Paskāla, 47 gadus veca francūža. Viņa profils saka, ka viņš ir uzņēmis 434 ceļotājus no 62 valstīm. Un visas atsauksmes par viņu ir lieliskas. Pie viņa arī dosimies, taču mums ir jāpasteidzas - Paskāls ir pārguris, tāpēc grib dodies gulēt pēc iespējas ātrāk. 

Skrienam uz A tramvaju līniju (kurā, protams, iešmaucam bez maksas), nobraucam 8 pieturas un kāpjam ārā rajonā, kas uz kartes izskatās kā salikts no lieliem sešstūriem. Ierodoties pie Paskāla, uzreiz var noprast, cik ļoti interesanta personība viņš ir. Visos stūros glabājas milzum daudz grāmatu, dažādas statuetes un visādi interesanti priekšmeti. Viņš dzīvokli dala ar citu francūzieti, tāpēc viņam pienākas viena liela istaba, kas tad arī līdz griestiem ir pārbāzta ar visām viņa mantām.

Istabas vidū ir iekarināti divi šūpuļtīkli. Viens pašam, otrs - viņa ciemiņam. Metot uz pirkstiem par to, kurš gulēs šūpuļtīklā, vēlreiz pierādās, cik liels veiksminieks šodien ir Elvijs. Uz grīdas būs jāguļ man.

Nav īsti laika aprunāties ar Paskālu, jo gan viņam, gan mums, rīt ir jāceļas jau plkst.7.

Mums priekšā 700 km, jo gribam sestdienas nakti pavadīt Prāgā, bet mūsu namatēvs vēlas ļoti agri doties uz trenažieru zāli.

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti