Ginks, litopši un Gētes palma. REPORTĀŽA no pasaulē vecākā botāniskā dārza Padujā

Itālijas pilsēta Paduja vieniem varētu saistīties ar pilsētas patrona Svētā Antonija vārdu, bet citiem nāks prātā krāšņās mākslinieka Džoto freskas Skrovenji kapellā. Bet ievērības cienīgs ir arī fakts, ka Padujā atrodams pasaulē vecākais universitātes botāniskais dārzs. Paduja atrodas pusstundas brauciena attālumā no Venēcijas, un Venēcijai šajā gadījumā ir būtiska nozīme, jo Padujas Universitātes botānisko dārzu 1545. gadā dibinājis kādreizējās Venēcijas Republikas senāts.

Mūsdienās šajā botāniskajā dārzā atrodams vairāk nekā 6000 augu dažādību un 3500 sugu, dārzu veido gan vecā daļa ar tematiskajām kolekcijām, piemēram, ārstniecības, indīgajiem, kukaiņēdāju augiem un sukulentiem, gan jaunā daļa jeb bioloģiskās daudzveidības dārzs ar siltumnīcām.

Ar stāstiem par dārza vēsturi un tajā redzamo tikšanās reizē Latvijas Radio iepazīstināja botāniķe Marijakristīna Villāni (Mariacristina Villani). Viņas uzdevums ikdienā ir uzlabot dārza kolekciju un ieviest tajā jaunas augu sugas.

Tā kā ir karstas vasaras dienas, tad Itālijā daudzviet dzirdamas cikāžu radītas skaņas. Tās pavada arī botāniskajā dārzā.

Villāni skaidroja, ar kādu nolūku dārzs senāk ticis izveidots: "Dārzs tika dibināts, lai izveidotu augu kolekciju studentiem, kuri savulaik ieradās Padujā no visas Eiropas, lai apgūtu medicīnu. 16. gadsimtā botānika nepastāvēja kā atsevišķa zinātnes nozare, tā bija medicīnas sastāvdaļa, tāpēc studenti šeit mācījās izprast slimību simptomus. Taču problēma bija tāda, ka tolaik nebija tik daudz grāmatu vai zīmējumu ar augiem, un arī tās grāmatas, kas bija pieejamas, nesniedza pārliecinošu informāciju, un tās nebija īpaši noderīgas augu atpazīšanai."

Villāni piebilda, ka bijuši vēl arī citi izaicinājumi – viens no tiem saistīts ar valodu, jo tajā laikā mācības notika latīņu valodā. Vēl kāds izaicinājums – mūsdienās augus un dzīvniekus raksturo pēc binomiālās nomenklatūras jeb ar diviem vārdiem – ģints un sugas nosaukumu, bet botāniskā dārza izveides sākumā katrs students augiem piedēvēja daudzus un dažādus nosaukumus.

Tāpēc kolekcija ar dzīviem augiem bija unikāls veids, kā šīs problēmas atrisināt.

Studenti augus novēroja stundām ilgi, un novērojumus atviegloja tas, ka paši augi sasniedza cilvēka acu līmeni. Sākotnēji Botāniskais dārzs koncentrējās uz ārstniecības augiem, bet mūsdienās tas tā vairs nav.

Jaunas valsts lielā greznība. LU Botāniskajam dārzam 100

Rakstu lasīt šeit

Latvias Radio: Ja runājam par sugām, tad es ticu, ka salīdzinājumā ar 16. gadsimtu ir mainījusies arī dārza bioloģiskā daudzveidība. Kādi augi bija sastopami Botāniskajā dārzā toreiz? Un pašlaik jums droši vien ir augi no visas pasaules?

Marijakristīna Villāni: Jā, bet arī Botāniskā dārza izveides pirmsākumos šeit bija sugas no Āzijas, no Amerikas, un tas bija iespējams, pateicoties tirdzniecībai Venēcijā. Lieta tāda, ka Venēcijas Republika jūrniekiem uzdeva par pienākumu atvest jaunas augu un dzīvnieku sugas, kad viņi cits ar citu satikās ceļojumu laikā. Tādējādi daudzas sugas tika atgādātas uz Venēciju, un tad no Venēcijas tās tika pārvietotas uz Padujas Botānisko dārzu. Šeit augi aprada ar klimatu, tie tika pētīti, kultivēti un pārdoti.

Tāpēc jau sākotnēji šeit ir bijušas agaves, robīnijas, kartupeļi, pupiņas un citi augi, kas tagad ir plaši pazīstami, bet sākotnēji Paduja bija vienīgā vieta Itālijā un atsevišķos gadījumos visā Eiropā, kur šie augi bija nopērkami.

Un ir vēl kāds būtisks aspekts. Daudzi no šiem augiem bija garšvielas, kas ārpus Botāniskā dārza bija ļoti dārgas. Un bija vietas, kur cilvēki pārdeva viltojumus, piemēram, uzdodot kaut ko par pipariem, kas patiesībā nebija pipari. Botāniskais dārzs – tā bija garantija īstām garšvielām un kvalitātei.

Dārza attīstība

Senāk Botāniskā dārza direktori savu amatu saglabāja visu mūžu. Viņi bija nozīmīgi botāniķi, kuri ceļoja pa pasauli, lai atrastu kolekcijai jaunas sugas. Padujas Botāniskā dārza centrālā ēka savulaik bijusi direktora mājvieta, un ēkai bijis privāts dārzs ar skaistiem kokiem. Taču direktors Džovanni Marsīli 18. gadsimtā savu privāto dārzu atdevis kā dāvanu Botāniskajam dārzam, tādējādi notikusi pirmā lielā dārza paplašināšanās. Bet par nozīmīgāko uzskatāma paplašināšanās 2014. gadā, kad piebūvēts bioloģiskās daudzveidības dārzs ar jaunām kolekcijām. Padujas Botāniskais dārzs iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma vietu sarakstā, tas tiek uzskatīts par botānikas šūpuli un visu botānisko dārzu māti, jo tas izmantots kā paraugs citiem Eiropas botāniskajiem dārziem un ir bijis ārkārtīgi nozīmīgs zinātnes attīstībā.

Taču vienlaikus tas uzliek saistības.

"Piemēram, Botāniskā dārza formai ir vēsturiska nozīme, un šai formai ir jāsaglabājas arī nākotnē. Un, kad mums radās doma par jaunām, modernām siltumnīcām, tā kontrastēja ar nepieciešamību uzturēt un saglabāt dārza formu un ainavu. Šī problēma tika atrisināta, pateicoties kokiem, jo Botāniskā dārza vecā un jaunā daļa nesaskaras, tās fiziski viena no otras ir nodalītas," skaidroja Villāni.

Ginks un Gētes palma

Dodamies pastaigā pa dārzu, un sākam ar tā veco daļu. Botāniķe vispirms ved pie gandrīz trīs gadsimtus veca ginka jeb Ginko biloba. "Un šis ir īpašs koks. Šis ir koks ar abu veidu dzimumiem. Koka labā puse ir vīrišķā, bet kreisā – sievišķā, jo sievišķais zars ticis piepotēts klāt vīrišķajai pusei. Droši vien tāpēc, lai apaugļošanos padarītu vienkāršāku," viņa skaidroja.

Tā ir arī ļoti sena suga. No ģenētikas viedokļa ginks ir līdzīgs skujkokiem, piemēram, eglei vai priedei. Bet evolūcijā par noteicošajiem kļuva ziedaugi, tāpēc ginku var uzskatīt par sava veida fosiliju, jo senatnē ginku ģintī bija daudz sugu, bet mūsdienās ir saglabājusies tikai viena suga – Ginko biloba.

Ginks.

Ginks ir nozīmīgs arī farmācijā. Pētījumi apliecina, ka tam ir sastāvdaļas, kas ārstē neirodeģeneratīvās slimības, piemēram, Parkinsona vai Alcheimera slimību. Tātad kā sena suga tā ir nozīmīga arī mūsdienās.

Pastaigas turpinājumā nonākam pie ūdensaugiem, kur botāniķe ir gatava nodemonstrēt dažādus augu pielāgojumus dzīvei ūdenī. Rādot Dienvidamerikā sastopamo resnkātu ūdenshiacinti, Villāni skaidroja: "Tas, ko jūs redzat, ir tā saucamie jūrnieki, jo šie augi nav iestādīti. Parasti ūdens transportē augus, un tie peld, pateicoties šai daļai. Iekšpusē tam ir sūklis."

Pēc tam viņa izrāda vēl kādu augu – ūdenssalātus –, kas var peldēt, pateicoties samtainiem matiņiem. Šie matiņi noklāj augu, neļauj tam samirkt, un augs var pacelties ūdens virspusē. Bet blakus daudzveidīgajiem ūdensaugiem atrodams īsts dārgums – pundurpalma, kas šeit vairāk pazīstama ar nosaukumu "Gētes palma". Šis ir pašlaik vecākais augs Padujas Botāniskajā dārzā no 1585. gada, un ne bez pamata tas saistīts ar vācu dzejnieka Johana Volfganga Gētes vārdu.

"To dēvē par Gētes palmu, jo tā iedvesmoja Gēti, kad viņš viesojās Itālijā, Padujas Botāniskajā dārzā. Gēte novēroja, ka auga lapas pie pamatnes formas ziņā atšķiras no augstāk esošajām lapām. Dzīves laikā lapas maina formu, tātad notiek metamorfoze, un šo novērojumu rezultātā Gēte sarakstīja zinātnisko darbu "Augu metamorfoze"," skaidroja botāniķe.

Padujā atrodamā palma ir 15 metrus augsta, bet dabā tā tik liela neizaug.

Var gadīties, ka ar laiku Gētes palmai būs nepieciešama jauna māja, jo palma izaugs vēl lielāka.

Gan pie Botāniskā dārza vārtiem, gan citviet saulē gozējas daudzi jo daudzi kaktusi, savukārt ēnā meklējama Austrumu platāna – iespaidīgs koks ar platām lapām un kamuflāžai līdzīgu rakstu mizā. Šo platānu īpašu padara arī lielais caurums tās vidū, tikai nav gan pilnībā skaidrs, kāpēc tas izveidojies. Iespējams, no zibens trieciena, bet varbūt no sēnīšu slimības, kas izēdusi platānas viduci. Un vēl Padujas Botāniskajā dārzā atrodama Eiropas vecākā magnolija. Izejot cauri koku stāviem, kuri patiešām ļoti meistarīgi atdala Botāniskā dārza veco un jauno daļu, mūsu acu priekšā paveras Svētās Justīnas bazilika un jaunās, modernās siltumnīcas. Izstaigājot šīs ēkas, var apceļot pasauli, jo tās ved cauri tropu, subtropu, mērenā klimata, Vidusjūras un tuksnešu zonām.

Tropos 

Tropu zonā atrodams daudz liela izmēra augu, jo tiem ir labi dzīves apstākļi – pietiekami daudz gaismas, ūdens, ideāla temperatūra. Taču augi arī ātri pieņemas izmēros, tāpēc tos nepieciešams apgriezt. Tāpat tropus raksturo tas, ka tajos nav gadalaiku maiņas, ir pastāvīga vasara, tāpēc augļus augi dāvā visu cauru gadu, un tāda ir arī šeit atrodamā papaija. Turpat tuvumā – krāšņā helikonija, kas tik ļoti atgādina putna knābi.

Helikonija.

Botāniķe norādīja: ''Tropos apputeksnētāji var būt arī putni, piemēram, kolibri. Tāpēc ziediem ir īpaša struktūra. Parasti apputeksnētāji uzturas zieda iekšpusē, bet kolibri lido zieda tuvumā, tāpēc ziedi ir ļoti spēcīgi un cieti, lai kolibri nevarētu ielauzt ziedus.''

Tropu zonā atrodama arī orhideju dzimtai piederošā vaniļa, tāpat arī kakao koks, kas priecē gan ar skaistiem augļiem, gan maziem baltiem ziediem, kuri plaukst uz stumbra, nevis zaru galotnēs. Šo parādību sauc par kaulifloriju, un ziedu izvietojums uz stumbra palīdz tiem pasargāties no vēja.

Kopā ar botāniķi pietuvojamies lielam celmam, kuru atkal iespējams izmantot izglītojošos nolūkos, lai saskaitītu koka gadskārtas. Cik vecs ir koks? Villāni sparīgi metas skaitīt gadskārtas – sanāk aptuveni 120 gadi.

"Sākot ar koka vidusdaļu, mēs varam iegūt priekšstatu par klimatu katrā konkrētajā gadā, jo parasti koki veido vienu gadskārtu gadā. Taču var veidoties viltus gadskārtas. Piemēram, ja kokam uzbrūk kukaiņi, kas iznīcina lapas, koks neiet bojā, taču veido jaunas lapas, tādējādi šajā gadā rodas divas gadskārtas. Dendrohronologs var pateikt, vai konkrētās gadskārtas ir īstas vai viltus, jo īstās gadskārtas ir regulāras un nepārtrauktas salīdzinājumā ar viltus gadskārtām," norādīja botāniķe.

Tuksnesī

Visbeidzot esam nonākušas tuksneša augu zonā. Tuksnesis augiem ir izaicinājums, apputeksnētāju ir maz, un augi veido krāšņus vai lielus ziedus, lai apputeksnētāji tos pamanītu.

"Piemēram, litopsis. Tas ir mazs augs, bet tā ziedi – sarkani, oranži, dzelteni – ir lielāki par pašu augu. Interesanti tas, ka tuksnesī litopsis parasti aug zem augsnes virsmas. Kā visiem augiem tam ir nepieciešama gaisma fotosintēzei, un te redzamas caurspīdīgas auga dekorācijas, ko sauc par "lapu logiem". Gaisma pa tiem nonāk augsnē esošajā augā, un tur arī notiek fotosintēze. Tātad augs ir zaļš pazemē," norādīja botāniķe.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt