Uģis Lībietis: Baltkrievijas pasaka par «karaļa jauno tērpu»

Trešdien, 9. septembrī, aprit mēnesis kopš Baltkrievijā notikušajām prezidenta vēlēšanām. Šis tiešām ir bijis neparasts mēnesis gan pašas Baltkrievijas, gan arī tās kaimiņu dzīvē. Un, domājot par to, kā pašreizējo situāciju vistrāpīgāk aprakstīt, man ienāca prātā pasaka par “karaļa jauno tērpu”. Tikai atšķirībā no pasakas, kurā tikai viens mazs puika atļaujas iedomīgajam karalim pateikt, ka viņš ir kails, pašlaik uz Aleksandru Lukašenko ar pirkstu rāda jau liela daļa baltkrievu sabiedrības.

Uģis Lībietis: Baltkrievijas pasaka par «Karaļa jauno tērpu»Uģis Lībietis

    Es negribētu apgalvot, ka absolūti lielākā daļa. Noteikti ne 97 procenti, kā gribētos uzskatīt daudziem baltkrievu aktīvistiem. Bet procenti 80 noteikti.

    Karalis savā informācijas burbulī

    Bet karalis grib ticēt, ka viņš joprojām ir skaists, izskatīgs un varens, tāpēc drošības pēc paslēpjas savā stikla pilī, kas ir kļuvis par viņa informācijas burbuli.

    Šajā burbulī tiek uzturēts dzīvs mīts, ka viņš joprojām ir visvarens, viņš joprojām ir izcils saimnieks, viņš ir populārs un tik veiksmīgs, ka visi citi, sākot no traktoru rūpnīcas strādnieka un beidzot ar ASV prezidentu, vēlas viņam kaitēt. Grib viņu gāzt, grib viņu tiesāt. Iespējams, ka kaut kas jau burbulim cauri ir redzams arī uz ārpusi, tāpēc stingro stāju un bargo seju mainīt nedrīkst (jo visādi citādi taču viņš ir kails).

    Lukašenko, 23.08.2020

    Un tāpēc ir tik droši paslēpties aiz savu godprātīgo sargu muguras. Labi barotu, uzturētu, trenētu, pieradinātu, gandrīz vai vienādi ģērbtu sargu muguras.

    Vēl gan nav izdevies visiem nodrošināt jaunus, vienkrāsainus eleganti zaļganus mundierus, tāpēc nākas vien samierināties ar daudzmaz vienādām maskām, kas eleganti sakombinētas ar dažāda stila sporta tērpiem. Par šiem sargiem gan formās, gan treniņtērpos vismaz pagaidām karalis var būt drošs – kamēr vieni sit un aiztur, citi pagriež muguru un to neievēro. Jeb, kā saka, roka roku mazgā!

    Baltkrievu drošības spēki šī mēneša laikā ir pierādījuši, ka var un spēj būt gan agresīvi, gan efektīvi. Tieši tam viņi ir trenēti, un tieši to viņi pierādīja pirmajās protesta dienās: “Gribat spēku? Dabūsit spēku! Un dabūsiet spēcīgi!” Taču arī šīm kara mašīnām ir Ahileja papēdis. Un šeit taisni vai jāatceras grupas “Opus” dziesma “Dzejnieka karnevāls”, kur dzejnieks rāva viesiem maskas nost. Šīs nedēļas jau parādīja, ka maska ir visatļautības simbols. Valsts atbalstītas visatļautības simbols.

    Bet norauta maska un nofotografēta seja jau var kļūt par pierādījumu kādā nākotnes krimināllietā.

    Revolūcija ar sievietes seju

    Bet ko nu mēs tikai par norobežotās stikla pils iemītniekiem un tās izmanīgajiem sargiem.

    Viņi nebūt nav šī mēneša galvenie varoņi. Protams, ka šīs savdabīgās revolūcijas galvenie varoņi ir paši baltkrievi. Man joprojām liekas ļoti saistošs šis apzīmējums “Pirmā feministiskā revolūcija” vai revolūcija ar sievietes seju.

    Sieviešu maršs, Minska, 29.08.2020

    No vienas puses, skan apgalvojumi – kas tad nu tās par līderēm, kas tad nu tās par cīnītājām? Dodiet ceļu pieredzējušajiem cīnītājiem, mēs zināsim, kā tikt ar karali galā! Starp citu, pašos protestu sākumos parādījās video ar visai radikāli noskaņotiem, sportiskiem aktīvistiem, kuri mācīja, kā pareizi stāties ķēdēs un kā nepieļaut sieviešu parādīšanos pirmajās cīņas rindās.

    Taču diemžēl šie cīnītāji vai nu ir izrādījušies ne visai pieredzējuši un efektīvi, vai nu jau kādu laiku atrodas ieslodzījumā, vai arī protestu pašā sākumā izjuta jau iepriekš minēto pils un karaļa sargu spēku.

    Un tad sargiem pretī dodas sievietes ar baltām puķēm un… sargi apstulbst! Jo pret šādu spēku viņi trenēti nav!

    Viņas ne tikai neatkāpjas, viņas neuzbrūk… Un viņu priekšā pat stāv skolotāja, mākslas izstāžu kuratore un, kas pārsteidzošākais – 74 gadus veca vecvecmāmiņa, kas viena ar balti sarkani balto karogu dodas pretī ūdensmetējiem un džipiem ar bruņotiem vīriem! Jāpiekrīt, ka skats tiešām kā no Tjanaņmeņas laukuma un vientuļā vīra tanku kolonnas priekšā! Un no šāda pārspēka pat ūdens lielgabals, tā vien šķiet, ir apčurājies!  

    Ім таксама бывае страшна.

    Posted by Юрый Губарэвіч on Sunday, 6 September 2020


    Bet tauta arvien biežāk sāk rādīt uz karali ar pirkstu un par to smieties. Ja to sit, tā pagriež otru vaigu, gluži kā mācījis Jēzus savā kalna sprediķī. Otra vaiga pagriešana nebūt nenozīmē pakļaušanos vardarbībai. Tā drīzāk ir nevardarbīga pretošanās, nostādot otru pusi muļķīgā un bezjēdzīgā situācijā (turklāt sitiens ar to pašu plaukstu otrā virzienā ir fiziski neērts).

    Un šādu bezjēdzību kļūst arvien vairāk, jo, kā jau teicu iepriekš, nekas no iepriekš izmēģinātā vairs īsti nestrādā.

    Pret līderiem tiek ierosinātas administratīvās lietas un krimināllietas, viņi tiek raidīti ārā no valsts, bet viņi turpina būt redzami. Pat propaganda nestrādā, pat Krievijas piesaistītie žurnālisti valsts medijos, raudamies sviedros un asinīm uz lūpām, spēj izpelnīties tikai izsmieklu no tautas. Un, kā reiz kāds ir teicis: tautu, kura spēj smieties (arī par sevi pasmieties), uzvarēt nav iespējams, un tā noteikti uzvarēs.

    Jautājumu par nākotni ir daudz vairāk nekā atbilžu

    Bet…

    Un aiz liriskām atkāpēm noteikti ir kāds ''bet''. Manuprāt, tādu ir pat ļoti daudz. Arī jautājumu par nākotni ir daudz. Daudz vairāk nekā atbilžu.

    Es gribētu ticēt, ka protesta kustība neapsīks. Arī pirms desmit gadiem, pēc 2010. gada Ploščas cilvēki turpināja iziet ielās pat pusgadu vēlāk. Un toreiz šos protestus spēja apturēt tikai brutāls spēks.

    Es baidos, ka maskās tērpto drošībnieku visatļautības sajūta kādā brīdī var pāriet pāri malām. Un atkal var līt asinis, jo tās jau ir lijušas. Vienīgā atšķirība – ja KGB darbinieki iepriekš rūpīgi filmēja (un joprojām to dara) protestu dalībniekus, tad tagad filmē viņus pašus. Ja iepriekš protestos teica, ka pārāk saliekta nūja var kļūt par bumerangu, tad tā var arī lūzt! Kādā brīdī inscenētas nolaupīšanas vai bēgšanas var kļūt par skarbu realitāti. Precedenti jau ir bijuši! Un, starp citu, arī vakar sievietes vairs netiek šķirotas.

    Otrs lielais BET – vai varbūt lielais VAI – ir saistīts ar to, kā protesta kustība turpināsies valsts uzņēmumos.

    Daudzi no aktīvistiem mudina uzņēmumu darbiniekus iesaistīties streika komitejās, kavēt darbu, stāties laukā no režīma arodbiedrībām. Tas kavētu uzņēmumu darbu, kavētu ekonomiku un liktu Aleksandram Lukašenko atzīt, ka viņš nespēj kontrolēt ekonomiku. Ka viņš nespēj valdīt pār cilvēkiem, kuri viņam netic.

    Taču līdz šim visai efektīva ir izrādījusies darbinieku iebiedēšana un atlaišana, kas ļāvusi protesta kustību apslāpēt. Jo priekšā ir ziema, priekšā ir apkures sezona, ģimenēm ir jāizdzīvo.

    Pieļauju, ka kādā brīdī varētu sākties arī šķelšanās un domstarpības starp protestos aktīvajiem jauniešiem, studentiem un gados vecākiem strādājošajiem. Bet tā ir tikai hipotēze.

    Ekonomika novārtā

    Starp citu, uz to, ka ekonomikai ir milzīga nozīme, norādīja pats Aleksandrs Lukašenko, paziņojot, ka bez ekonomiskās stabilitātes nepalīdzēs ne ideoloģija, ne valstī būs drošība.

    Un ekonomika šajā krīzes laikā ir palikusi novārtā. Arvien vairāk banku aptur kredītu izdošanu privātpersonām.

    Baltkrievijas rubļa vērtība arvien krītas, un tiek prognozēta iespējamā valūtas devalvācija. Nacionālās valūtas stiprināšanai tiek ievērojami tērētas zelta rezerves – mēneša laikā tās ir samazinājušās par 1,4 miljardiem dolāru. Cilvēki masveidā iepērk valūtu un bankās faktiski trūkst skaidras valūtas. Cilvēki šo krīzi ir sajutuši!

    Un Aleksandram Lukašenko kļūst arvien grūtāk pārliecināt sabiedrību, ka viss tiešām tiek kontrolēts.

    Jau kopš gada sākuma Lukašenko ir saspīlētas attiecības ar Krieviju tieši ekonomiskajā jomā. Ņemsim par piemēru kaut vai strīdu par energoresursu piegādēm, kur bija lielā Lukašenko izdevība izrādīt savu bravūru un runāt par piegādēm no pārējās pasaules.

    Tagad tā vien liekas, ka Krievija ir palicis viens no retajiem Baltkrievijas sabiedrotajiem.

    Un vienīgais sabiedrotais, kurš var glābt Baltkrieviju ekonomiskajā ziņā. Tāpēc varbūt arī ir šīs plašās Lukašenko intervijas krievu medijiem un stāsti par to, ka bez viņa sabruks visa gadu desmitiem celtā sistēma. Tāpēc arī šie brīdinājumi, ka, ja kritīsim mēs, tad kritīsiet jūs.

    Katrs droši vien šajos vēstījumos saskata savu, vieni - izmisumu politiskā ziņā, citi - ekonomisku izmisumu. Domāju, ka Krievija ļoti labi izjūt un saprot abus vēstījumus, kā arī vēstījumu, ko krievu tautai sūta protestējošie baltkrievi, proti – ja varam mēs, varat arī jūs. Bet vai šie protestējošie baltkrievi tagad pieņems atkal uzpeldējušo un gandrīz no miroņiem piecelto ideju par Savienības valsti un dziļāku integrāciju? Domāju, ka ne – baltkrievi vēlas savu un neatkarīgu valsti! Bet ko vēlas Krievija? To mēs, visticamāk, sāksim redzēt pavisam drīz.

    Jāpavērš skatiens arī uz Rietumiem

    Taču, nenoliedzami, skatoties uz priekšu, mums jāpavērš skatiens arī uz Rietumiem. Galvenokārt uz Eiropas Savienību, kur, starp citu, līdz šim nav trūcis arī Aleksandram Lukašenko draudzīgu politiķu. Atcerēsimies kaut vai draudzīgās sarunas ar Austrijas kancleru Kurcu, Ungārijas premjerministru Orbānu. Gaidīsim, vai un kā šī draudzība izpaudīsies, piemēram, Eiropas Savienībai diskutējot par sankciju ieviešanu pret Baltkrievijas amatpersonām.

    Var jau teikt, ka sankcijas atkal būs simboliskas un neefektīvas, jo kur un kādās oficiālās vizītēs gan Aleksandrs Lukašenko, Lidija Jermošina vai kāds no iekšlietu struktūru komandieriem gribētu ceļot? Bet patiesībā sankcijas tomēr līdz šim ir bijušas pietiekami efektīvas un šobrīd tās vairāk ir jāuzlūko kā atbalsts baltkrievu sabiedrībai. Sak’ – mēs jūs redzam, mēs jūs dzirdam, mēs esam blakus un esam gatavi arī palīdzēt! Un tas nav mazsvarīgi.

    Ir gan viena interesanta lieta, par kuru mēs ko vairāk varētu uzzināt, iespējams, jau 16. septembrī, kad Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nāks klajā ar savu ziņojumu par situāciju Eiropas Savienībā. Laikā, kad Eiropa joprojām turpina cīnīties ar Covid-19 pandēmiju un tās radītajām sekām, Eiropas Komisija bija paredzējusi novirzīt ievērojamu finansējumu arī Baltkrievijai, kur saslimstība ar Covid-19 joprojām ir augsta (Šeit paturēsim prātā, kuras valsts pārstāvis ir pašreizējais kaimiņu politikas komisārs un kādas ir šīs valsts premjera attiecības ar Lukašenko).

    Pēc Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām un protestu sākuma no Briseles jau izskanēja minējumi, ka oficiālajām varas iestādēm paredzēto finansējumu vajadzētu novirzīt pilsoniskajai sabiedrībai, nevalstiskajām organizācijām, tā dēvētajai opozīcijai.

    Patiesībā tāds diezgan viltīgs jautājums, jo, no vienas puses, Eiropai jau ļoti gribētos tikt vaļā no Eiropas pēdējā diktatora, bet jātiek skaidrībā, kam tad īsti šo naudu novirzīt. Redz’, pats Lukašenko ir pateicis, ka šāda nauda, lai arī patiesībā taču ļoti vajadzīga, valstī netiks ielaista.

    No otras puses, paši baltkrievu līderi, tostarp Svetlana Tihanovska, saka – paldies par atbalstu, bet mēs gribam šo atrisināt un šī krīze ir jāatrisina mums pašiem. Es domāju, ka šajā situācijā viens otram uz pirkstiem skatās gan Eiropas Savienība, gan Krievija – kura pirmā būs tā, kas apdraudēs suverenitāti vai teritoriālo vienotību? Jo neviena negrib būt pirmā…

    Pirms sešiem gadiem Ukraina piedzīvoja pašcieņas revolūciju. Baltkrievijā pašlaik turpinās revolūcija ar cilvēcisku seju. Tā ir neparasta revolūcija un, ļoti iespējams, tai būs neparasts iznākums. Taču tas nav gaidāms drīz.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Ārpus ētera
    Ārpus ētera
    Jaunākie
    Interesanti