Tagad nav nekādas jēgas rēķināt, cik punktus no pērn šajā periodā iekrātajiem Gulbis aizstāvēs un cik nē. Ja ņemam optimistiskāko prognozi – tad daļu vai pat lielāko daļu. Ja skatāmies pesimistiski – pavisam maz, turklāt par nelaimi, pagaidām realitāte sakrīt tieši ar drūmāko prognozi. Cita lieta, ka neveiksmju sērijai kaut kad ir jābeidzas.
Šogad spēlēts astoņos turnīros un septiņos no tiem zaudēts jau pirmajā spēlē, ir tikai viena uzvara sezonā vienspēlēs – Indianvelsā pret spāņu tenisistu Danielu Himeno-Traveru. Visur citur zaudējumi un ne jau pasaules pirmā desmitnieka spēlētajiem – pateicoties augstajam reitingam, Gulbim pirmajās kārtās bija izslēgta tikšanās ar pasaules varenajiem.
Ja lūkojam iespēto šajā gadā, skaitot līdzšinējos turnīrus, Gulbis ir tikai dalītā 232.-237.vietā pasaulē. Tik neveiksmīgs gada sākums nav nevienam no pasaules top 50. Pagaidām kritiens reitingā nemaz nav tik būtisks – no 13.vietas gada sākumā līdz 17. tagad, taču pirmais desmitnieks attālinās. Viss būs atkarīgs no Gulbja parādītā snieguma turpmākā pusotra līdz divu mēnešu laikā.
Turnīri sekos viens otram, jāaizstāv daudz punktu un Ernesta grafiks būs tāds – jaunnedēļ jau Barselonas ATP turnīrs, tad neliela atelpa un sākas īsts trieciencikls. No 3.maija Madrides ”Masters”, nedēļu vēlāk – Romas ”Masters”, no 17.maija - Nicas ATP turnīrs (čempiona tituls pērn) un no 24.maija jau ”French Open”. Dod Dievs, lai viņš šajā laika posmā tomēr atgūtu formu un galvenais - ticību sev.
Vērojot Gulbja pēdējos mačus acīs krīt divas lietas – ļoti daudzās kļūdas sitienā no labās puses jeb forhendā un arī pārliecības trūkums. Cenšas, bet neizdodas. Skrien, cīnās, bet nevar trāpīt laukumā. Nelaime tā, ka to visu lieliski saprot arī pretinieki un pārsvarā cenšas spēlēt Ernestam uz labo laukuma pusi – dažas izspēles un bieži vien ir kļūda. Forhends pēdējos gados Ernestam bijis diezgan īpatnējs vizuāli, taču tā viņš sita arī pērn ”French Open” , kur aizspēlējās līdz pusfinālam. Labs ierocis, ja bumba trāpa laukumā un tāpat bezgala vājš elements, ja ir kļūdas. Kā teikt, vai nu ir vai nav. Spēle no kreisās puses jeb bekhends Gulbim ir ļoti labā līmenī un par to īpaši nevajadzētu uztraukties, tāpat arī serve.
Pats sportists nu jau pēc sagrāves Montekarlo pret austrieti Andreasu Haideru-Maureru izteicies, ka neuztver neveiksmi kā traģēdiju, treniņos jau ejot gana labi, tikai jāatgūst pārliecība, jāizšauj kādā turnīrā un viss būs kārtībā. Teorētiski jā, bet pagaidām realitāte ir tālu no vēlamā. Trenera maiņa bija nepieciešama arī psiholoģiskajā ziņā. Otrs Gintera Bresnīka audzēknis Dominiks Tīms jau uzrāda labākus rezultātus (vismaz šogad) un ir grūti pārdzīvot, ka jauneklis spēj pašu Ernestu pārspēt. Jau rudenī minēju, ka zaudējums ”US Open” tieši Tīmam piecos setos atstās psiholoģiski paliekošu iespaidu, un tā arī izrādījās. Tāpat kā zaudējums ”Australian Open” Kokinakim no četrām mačbumbām. Cilvēki ir dažādi, var jau publiski runāt visu ko, bet zemapziņā tas paliek un paliek līdz pat reizēm, kad izdodas kas pavisam pretējs – atspēlēties šķietami bezcerīgā situācijā un uzvarēt pret spēcīgu pretinieku.
Visbeidzot – vai jaunais treneris Tomass Enkvists palīdzēs un ir īstais cilvēks? Šajā situācijā – vairāk jā nekā nē.
Enkvists tomēr ir jaunāks par Bresnīku (zviedram 41 gads), pats kā spēlētājs bijis pat ceturtais pasaulē un viņam ir arī 19 ATP turnīru čempiona tituli. Kas vēl svarīgi – Enkvists pats spēlēja gana agresīvi un arī ar visai īpatnēju tehniku forhenda sitienā. Jācer, viss tomēr būs labi, kaut absolūtais vairākums līdzjutēju laikam gan īsti tam vairs netic. Galvenais – lai viss kārtībā ar veselību un arī psiholoģiski nesalūst. Kopā ar Ernestu joprojām ir fizioterapeits Maikls (Mihals) Novotnijs un tā ir laba zīme. Montekarlo spēlē pret austrieti Gulbim nebija laba pašsajūta - to varēja arī manīt, un faktu savā "Twitter" kontā pieminēja arī sportista māsa, sakot, ka cits tādā situācijā vispār būtu izstājies, nevis spēlējis. Gulbis mēģina, un vismaz tā ir laba zīme.
