Māris Rīmenis: Svētki pēc 25 gadiem un cerības nākotnē

Latvijas sieviešu tenisa panākums un iekļūšana Federācijas kausa (Fed Cup) Pasaules grupā ir milzīgs panākums tik mazai valstij. Vēl jo vairāk tāpēc, ka izšķirošajā "play-off" mačā Latvija spēja izbraukumā uzvarēt vareno Krieviju, daudzkārtējo Federācijas kausa ieguvēju, un pēc 21 gada pārtraukuma aizsūtīt Krieviju uz Eiropas/Āfrikas pirmo grupu. Latvija nu ir pasaules labāko 16 komandu skaitā.

Vēl nav īsti skaidrs nākamās sezonas izspēles formāts. Ja tas paliks iepriekšējais, Latvija būs Pasaules otrajā grupā kopā ar vēl septiņām komandām, taču, ļoti iespējams, ka abas grupas apvienos, un tad visas 16 komandas jau cīnīsies tieši par sieviešu komandu tenisa galveno balvu. Latvija pēc 25 gadiem atkal ir labāko vidū sieviešu tenisā!

Notikušās spēles Hantimansijskā nav jēgas vairs aprakstīt. Tenisa cienītāji tām varēja sekot līdzi dažādos TV kanālos vai interneta platformās, cīņas gaita jau atspoguļota.

Vien jāpiebilst, ka mūsējās parādīja raksturu.

Tik svarīgajā otrajā sacensību dienā abas Latvijas tenisistes Aļona Ostapenko un Anastasija Sevastova spēja setā atspēlēties no 3-5 un abas uzvarēja, gūstot kopējā mačā nepieciešamās trīs uzvaras. Jā, Latvija pēc tagadējā reitinga tiešām ir spēcīga, mums ir divas ekstra klases spēlētājas, kamēr Krievijai tomēr septiņas TOP 100 pasaules reitingā un vēl daudzas labas dubultspēļu meistares, turklāt spēles bija viņu mājās.

Krievija pārrēķinājās – gan ar seguma, gan sacensību vietas izvēli.

Var saprast Krievijas tenisa guru Šamila Tarpiščeva vēlmi attīstīt tenisu visos reģionos, tomēr Tjumeņas apgabalā tas nav populārs, skatītāju bija maz, tenisam te nav tādas popularitātes kā biatlonam. Tās visas lai paliek pretinieku problēmas, Latvija ar savām tika galā lieliski, mūsu līdere Ostapenko kā nekā vēl spēļu nedēļā bija krietni saaukstējusies.

Mums bija vienota komanda ar divām līdzvērtīgām un meistarīgām spēlētājām, tas arī izšķīra cīņas likteni un var izšķirt arī nākotnē.

Teorētiski šādā sastāvā varam uzvarēt gandrīz ikvienu pasaules izlasi, tik jācer, ka mūsu līderes būs bez traumām un izlasē varēs spēlēt. Jā, bija periods, kad izlasē nespēlēja Sevastova, bet nu viss ir kārtībā, turklāt Pasaules grupas spēļu kalendārs ir vairāk pakārtots profesionālajiem WTA turnīriem nekā zemākās pakāpes Federācijas kausa grupu spēles. Plus vēl noteikums, ka spēlētājām tomēr jāaizvada zināms skaits spēļu izlasē, lai varētu piedalīties olimpiskajās spēlēs.

Par turpmāko formātu tiks izlemts vasarā, un mums ideālais variants būtu, ka abas grupas apvienotu. Labākās 16 komandas tad spēlētu pēc izslēgšanas sistēmas, spēles būtu no astotdaļfināla - trīs uzvaras un var iekļūt lielajā finālā, lai cīnītos par kausu. Tāda izspēles kārtība jau ir bijusi un tieši šādā formātā

Latvijas izlase spēlēja finālturnīrā jau 1993.gada vasarā Frankfurtē, Vācijā.

Toreiz labākās 32 komandas pulcējās vienkopus un nedēļas laikā izspēlēja turnīru pēc vienmīnusa sistēmas (katrā mačā trīs spēles, divas vienspēles un dubultspēle, uzvarai nepieciešami divi panākumi). Latviju toreiz pārstāvēja Larisa Neilande-Savčenko, Agnese Blumberga un Una Buševica (kapteine Daiga Juška)  Pirmajā kārtā mūsējās apspēlēja spēcīgo Beļģiju ar 2-1, izšķirošajā dubultspēlē atspēlēta viena mačbumba un Neilande kopā ar Blumbergu guva uzvaras  punktu (pirms tam Agnese spēja uzvarēt toreizējo lielo beļģu talantu Nansiju Feberi, Neilande zaudēja Dominikai Monamī). Otrajā kārtā gan zaudējums Nīderlandei 0-3, taču Latvija bija iekļuvusi labāko 16 komandu skaitā, kamēr turnīra rīkotāja Vācija ar visu Štefiju Grāfu komandā jau pirmajā kārtā zaudēja Austrālijai.

Kausu 1993.gadā ieguva Spānija, un vienā ziņā šāds turnīrs  ar visu labāko izlašu sabraukumu vienuviet bija unikāla iespēja vienkopus redzēt visas pasaules labākās spēlētājas. Man pašam bija laime būt klāt, un tiešām atmosfēra vienreizēja – lielajā ”Waldstadion” kompleksā vienlaicīgi bija daudzas spēles ar  izcilām tenisistēm – varēja redzēt gan Štefiju Grāfu, Aranču Sančesu-Vikario, Končitu Martinesu, Janu Novotnu, Helēnu Sukovu un citas zvaigznes. Pašām spēlētājām arī izdevīgs grafiks – WTA turnīros pauze, un šāds fināls ir tikai viena nedēļa gadā, domstarpību par nespēlēšanu ar nacionālajām federācijām faktiski nebija. Šāds formāts bija arī nākamajā gadā. Latvija 1994.gadā pirmajā kārtā zaudēja Austrālijai, bet kopš 1995.gadā Pasaules grupu jau sadalīja divās atsevišķās, pa astoņām komandām katrā. Latvija nonāca Eiropas/Āfrikas pirmajā grupā, jo pirmo kārtu gadu iepriekš elites grupā zaudēja un nebija vairs labāko 16 izlašu skaitā.

Nu mūsu sieviešu tenisam ir īsta renesanse, pavisam cita spēlētāju paaudze, turklāt abas līderes uzaugušas un trenējušās Latvijā

un arī vienspēļu reitingā tagad augstāk pat par Larisu Neilandi. Visu cieņu Larisai, viņa kļuva par Latvijas pilsoni, tolaik apprecējās ar Aleksandru Neilandu, bet par pasaules klases tenisisti viņa bija izaugusi dzimtajā ukraiņu Ļvivā (tolaik Ļvovā) un vēlāk PSRS izlasē. Agnese un Una gan bija mūsu tenisa audzēknes, abas arī spēlējušas PSRS jaunatnes dažādās izlasēs, Agnese nu jau daudzus gadus ir Vācijas pilsone un dzīvo šajā valstī, Una joprojām strādā par treneri Latvijā.

Milzīgs Latvijas sieviešu tenisa panākums izlašu līmenī tieši pēc 25 gadiem, tagad arī šī komanda ir labāko 16 vidū pasaulē un tieši tas izdevās 1993.gada vasarā.

Bet ir vēl kāda 25 gadu jubileja šomēnes, ko vairums līdzjutēju jau aizmirsuši.

Tieši pirms 25 gadiem no 16. līdz 18.aprīlim Pasaules kausa finālturnīrā regbijā-7  Edinburgā spēlēja Latvijas izlase. Liels notikums sportā, varu to apliecināt ar aculiecinieka tiesībām. Tagad regbijs-7 ir olimpiskais sporta veids, toreiz vēl nebija, bet patiesībā tieši regbija izlase bija tā, kas pēc valsts neatkarības atgūšanas pirmā spēlēja kādā pasaules finālturnīrā visaugstākajā līmenī (nejaukt ar kvalifikācijām dažādās grupās). Edinburgā piedalījās 24 spēcīgākās pasaules izlases, par čempioni kļuva Anglija, Latvija spēlēja vienā apakšgrupā ar tādiem grandiem kā Dienvidāfriku, Fidži un Velsu, arī Japānu un Rumāniju. Jā, visās piecās spēlēs zaudējumi, lieli brīnumi regbijā notiek reti, toties Latvijai pat izdevās vēsturisks piezemējums (Kaspars Vekša) pret slaveno Dienvidāfriku.

Jau tas, ka Latvija bija pārvarējusi kvalifikācijas turnīru Maskavā gadu iepriekš, bija milzu panākums un būtībā sportiskais brīnums. Toreiz uz īsu brīdi mēs bijām uz lielā regbija skatuves, tā bija arī milzu pašreklāma valstij, diemžēl šis brīdis bija īss. Regbijs tagad vairs nav tādā profesionālā līmenī mūsu valstī, un šajās dienās to vien varam, kā ar svinīgu pasākumu atcerēties šo vēsturisko panākumu pirms 25 gadiem. Diemžēl, ne vairs ar visiem tās izlases dalībniekiem šaisaulē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti