Kristīne Želve: Tūkstoš un viens jautājums Tomasam Vinterbergam

Lūdzu mani atvainot, zinu, ka to nerakstu pirmoreiz, bet tas laiks, kad agrīnajos “Arsenālos” ar entuziasmu ierados uz pirmo seansu plkst.10 un kinozāli atstāju pēc pēdējā, kas sākās plkst. 22, ir pagājis uz neatgriešanos.

Šogad pat Berlinālē esmu nolēmusi atļauties būt veca, “daudzredzējusi”, slinka un skeptiska – “nereportēt” par katru festivālā aizvadīto dienu un noskatīto filmu, bet rakstīt tikai tad, ja ir ko teikt un ja pagadās filma, par kuru tiešām ir ne tikai, ko teikt (jo kaut ko pateikt principā jau varētu par jebkuru), bet gribas parunāt par kaut ko būtisku; filma, kuru var interpretēt, minēt, apstrīdēt, kura liks pakrūtē drebināties ne jau gluži taureņiem, bet kaut kam tikpat trīsuļojošam, un manā skeptiskajā paurī ņirbēt tūkstoš un vienam jautājumam.

Un tāda filma tiešām parādījās. Tā bija dāņa Tomasa Vinterberga "Komūna".

Filmas darbība risinās 70. gadu Kopenhāgenā. Kādā jaukā dienā no skata laimīga un parasta dāņu ģimene – populāra TV žurnāliste Anna, arhitekts ar ne visai spīdošu karjeru Ēriks un abu četrpadsmit gadus vecā meita Freja negaidot manto plašu, skaistu māju, kuru "pilnīgi noteikti nevar atļauties".

Lai tomēr lielā māja netiktu pārdota svešiniekiem, kā arī lai atsvaidzinātu 15 laulības gados nedaudz rāmā rutīnā iestigušo ģimenes dzīvi, komunikablā, enerģijas un vitalitātes pilnā Anna ierosina mājā izveidot komūnu – uzaicināt draugu pulciņu, kas līdzētu aizpildīt tukšās istabas un robus rēķinos par apkuri. Viss sākas cerīgi un hipijiski atbrīvoti, tālākais – kā jau varēja paredzēt – izvēršas ne gluži pēc Annas plāniņa: kopādzīvošana un pārtapšana no "tradicionālās nuklearās ģimenes" par "paplašināto" nav viegla, katram ir savas prasības, ieradumi, dīvainības, turklāt - kā drīz vien atklājas - ne visiem komūnas biedriem ir darbs un ienākumi, lai piedalītos rēķinu stutēšanā. Līdz zināmam brīdim to visu var skatīties kā asprātīgu un jestru ironisko komēdiju, velkot rotaļīgas paralēles ar sabiedrības sadzīvošanas un funkcionēšanas modeļiem, un jūsmot par Vinterberga režijas virtuozitāti un stilizācijas un žanra pārvaldīšanas mākslu.

Izšķirošais lūzuma brīdis uz dramatisko pusi iestājas brīdī, kad drusku konservatīvais un pusmūža krīzes viegli noglāstītais Ēriks sajūtas savas atraktīvās, jaunās dzīves aizrautās sievas tā kā piemirsts un ļaujas romānam ar pievilcīgu studenti, kura drīz vien – ar brīvdomātājas Annas akceptu – arī ievācas komūnā. Ļoti ātri top skaidrs, ka "praktiskā brīvība" nav tik vienkārša kā izskatās, un Anna nemaz psiholoģiski nav gatava šādam pašas iniciētam un akceptētam komūnas modelim. Bet ir jau par vēlu. Harmoniskas kopādzīvošanas vārdā kādam no mājas ir jāizvācas. Protams, tam, kurš ar saviem "dvēseles stāvokļiem" visvairāk bojā komūnas “love, peace and hapiness”*.

Šis, saprotams, ir diezgan shematisks satura atstāsts, kas Vinterberga filmā apaudzēts ar smalkām niansēm, detaļām, sižeta papildlīnijām un tēliem, kā arī viņa filmām raksturīgo uzpērkošo relitātes garšu. Tomēr es jau kādā...

...filmas 30. minūtē, kad dramaturģiskais lūzuma punkts vēl ir knapi nojaušams, filmu sāku tvert kā metaforu, kā alegoriju ne tikai par "sabiedrību vispār", vēl jo mazāk kā ģimenes drāmu, bet kā alegoriju par visiem tiem sarežģītajiem, neviennozīmīgajiem procesiem, kuri šobrīd notiek ar Eiropu, Eiropas Savienību – gan kopādzīvošanas un sadzīvošanas, gan, jā - arī tā sauktās "migrantu krīzes" kontekstā.

Filmas beigās man nepārprotami ir skaidrs, ka tas atkal ir noticis – pakrūtē drebinās ne jau gluži taureņi, un galvā ņirb tūkstoš un viens jautājums. Lai saņemtu atbildi vismaz uz vienu, man jādodas uz preses konferenci ar Tomasu Vinterbergu.

Preses konferences sākumā sasodīti pievilcīgais, pašapzinīgais režisors skaidri noformulē, ka "Komūna" ir viņa atzīšanās mīlestībā bērnības laikam, kad "cilvēki bija brīvi, mīlēja viens otru, bija gatavi dalīties un palīdzēt viens otram." (1969. gadā dzimušais Vinterbergs ir uzaudzis Kopenhāgeneas hipiju komūnā). Laikam, kurš ir pagājis uz neatgriešanos, - viņš tikai joprojām nespējot saprast, kāpēc.

Tālāk seko žurnālistu jautājumi kā jau žurnālistu jautājumi – par darbu ar aktieriem, par atsevišķām epizodēm, joprojām par leģendāro "Dogmu" (es ceru, ka šis ir pēdējais jautājums par “Dogmu”, pēc kāda ceturtā nopūšas preses konferences vadītāja). Mani pārņem līdzīga sajūta kā pagājušā gada preses konferencē pēc Alekseja Germana, jaunākā, filmas "Zem elektriskajiem mākoņiem", kad sarunas ritēja par kadra estētiku un toņu gammu, bet neviens, izņemot kādu ukraiņu žurnālistu, neizrādīja nekādu interesi par filmas metaforām – nostaļģisko tukšo un pamesto reiz vareno debesskrāpi un "tuvā kara priekšnojautu".

Sasodīts, es pukojos pati uz sevi un savu tūkstoš un vienu jautājumu, sasodīts, laikam tiešām ir jāuzaug Padomju Savienībā, lai katrā par vienu slāni biezākā darbā instinktīvi gribētos lasīt starp rindām; un laikam pat daži žurnālistikas "slikto asiņu" pilieni uz mūžu neglābjami samaitā kinoestēta tīro asinsriti, lai gribētos runāt ne tikai par dramaturģijas un kinoestētikas principiem, bet arī par to, kā filma rezonē ar visiem tiem lielajiem jautājumiem, kuru ēnā sabiedrība šobrīd dzīvo – protams, tas attiecas uz darbiem, kuros ir materiāls šādam sarunām. Un "Komūnā" tāds, manuprāt, ir pilnīgi noteikti.

Bet varbūt tā ir trauma, es sevi mierinu, diskusiju vakuuma trauma un šāda kalibra blīvuma darbu trūkums, kas Latvijā biežāk ļautu raisīties šādām diskusijām.

Visu šo iekšējo monologu rezultātā es tomēr uzdodu Vinterbergam šo vienu jautājumu – vai filmu var uztvert arī kā metaforu par procesiem Eiropas Savienībā un mūsu spēju risināt sasāpējušos kopā dzīvošanas un migrācijas jautājumus?

"Interesanti, bet - nē," Vineterbergs atbild. "Es nekad netaisītu filmu par kādu politkorektu tēmu, jo mans vēstījums būtu skaidrs jau filmas sākumā un tas nav interesanti skatītājam."

Un turpina: "Bet man jāsaka, ka šobrīd man ir kauns, ka esmu dānis. Man ir kauns par savas valsts politiku un, ja šī filma iedvesmos cilvēkus dalīties un nepazemot citus, es būšu ļoti laimīgs." (Žurnālisti aplaudē).

Tālāk seko citi jautājumi, un Vinterbergs, kurš, starp citu, prot ļoti skaisti un skaidri noformulēt savu sakāmo, runā par to, ka viss šai pasaulē ir zūdošs – laiks, attiecības, mīlestība, cilvēka mūžs – viss kaut kad beidzas, bet dzīve turpinās. Un ka tas ir nežēlīgi, bet mēs vienkārši aizvietojam vienus cilvēkus ar citiem… "Tas ir nežēlīgi," viņš saka, "bet es arī esmu tā rīkojies…" un paskatās uz sev blakus sēdošo aktrisi, kura filmā spēlē Ērika jauno draudzeni Emmu (drusku velāk es "iegūglēju", ka tā ir arī viņa otrā sieva).

Nu skaidrs, uz "Komūnu" Vinterbergu ir inspirējuši personīgi motīvi, un visas metaforas tātad ir dzimušas manā traumētajā austrumeiropietes galvā un vēlmju domāšanā, un vienīgais, kas mani attaisno, ir tas, ka blīvā, talantīgā, neviennozīmīgā filma man to mierīgi arī ļāva. Žēl. Vakarā ātri pārskrienu pirmajām recenzijām par "Komūnu", to autori arī pārsvarā tver filmu kā attiecību drāmu vai labākajā gadījumā stilizētu, nostaļģisku nodevu hipiju laikmetam un vērtībām, un neko pārāk interesantu tajā visā nesaskata. Žēl, nu žēl, ka tā, domāju – man divatā ar šo filmu bija daudz interesantāk, nekā atrodoties "viedokļu komūnā".

 Bet šobrīd, kad esmu saņēmusi Vinterberga atbildes uz savu tūkstoš un vienu jautājumu, mani vispār interesē vēl divi:

Ko par šo filmu teiks Berlināles žūrija ar amerikāņu aktrisi Merilu Strīpu priekšgalā? Un kādas būs (un vai būs) diskusijas par šo filmu Latvijas kino skatītāju un domātāju komūnā?

love, peace and hapiness – mīlestība, miers un laime (red.).
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti