Vācija piedalījusies 19 no 21 Pasaules kausa finālturnīriem – vācieši neaizbrauca uz pirmo čempionātu 1930. gadā, kā arī pēc Otrā pasaules kara viņiem neatļāva piedalīties pirmajā pēckara čempionātā 1950. gadā.
Līdz šim tikai vienu reizi – 1938. gadā – vācieši bija palikuši ārpus pirmā astoņnieka.
Tiesa, toreiz sacensības sākās uzreiz ar astotdaļfinālu, tāpēc liktenīgs bija jau pirmais zaudējums. Neaizmirsīsim, ka Vācijas valstsvienības rēķinā ir ne tikai četri pasaules čempionu tituli, bet vēl tikpat reižu tā zaudējusi finālā. Neviena cita izlase tik bieži finālā nav spēlējusi, un nav jau runa tikai par vēsturi – arī 21. gadsimtā iepriekšējos četros čempionātos vācieši allaž bija tikuši vismaz līdz pusfinālam.
Iepriekšējais izgāztais turnīrs vāciešiem bija Eiropas čempionāts 2004. gadā, kad “Manšafte” nespēja uzvarēt arī Latvijas izlasi, netiekot ārā no grupas.
Ja vēl atceras, ka Vācijas izlase uzrādīja simtprocentīgu rezultātu kvalifikācijas turnīrā, uzvarot visas desmit spēles, kā arī pērn pietiekami pārliecinoši triumfēja Konfederāciju kausa izcīņā, tad var teikt, ka šīs vasaras katastrofa bija kā zibens no skaidrām debesīm. Šķiet, ka visprecīzāk noskaņojumu Vācijā atspoguļoja populārais laikraksts “Bild”, kas izvēlējās to pašu virsrakstu, ko pirms četriem gadiem, kad Pasaules kausa pusfinālā Vācija ar 7:1 sagrāva Brazīliju – “Bez vārdiem!”
Jādomā, ka tagad vairs nebūs aktuāls populārais teiciens, ka “futbolu spēlē 22 spēlētāji, bet vienmēr uzvar vācieši”.
Protams, šajos četros gados no valstsvienības bija atvadījušies trīs ilggadējie līderi – Filips Lāms, Bastians Šveinšteigers un Miroslavs Kloze, tomēr uz Krieviju tāpat aizbrauca deviņi pasaules čempioni, tostarp arī pieredzējušie meistari – vārtsargs Manuels Noiers, aizsargi Mats Hummelss, Žeroms Boatengs, pussargi Toni Kross, Mesuts Ezils, Sami Hedira, uzbrucējs Tomass Millers.
Ja jau Vācijas izlases galvenais treneris Joahims Lēvs varēja atļauties nepaņemt uz finālturnīru vienu no Anglijas premjerlīgas spilgtākajiem malējiem uzbrucējiem Leroju Sanē no “Manchester City”, tad par kadru trūkumu vācieši laikam nevar sūdzēties.
Šovasar Lēvam tā arī neizdevās atrast labāko sastāva virknējumu – ne velti trijās spēlēs laukumā izgāja 19 no 20 laukuma spēlētājiem.
Piemēram, mačā ar Zviedriju malā palika ilggadējais pamatsastāva pussargs Ezils, savukārt izšķirošo maču ar Dienvidkoreju uz rezervistu soliņa sāka agrāk ierastais vāciešu glābējs Millers. Savā pēdējā turnīra spēlē Lēvs uzticējās jaunajiem Niklasam Zīlem, Jozuā Kimmiham, Leonam Goreckam un Timo Verneram, taču šoreiz risks neattaisnojās – izrādījās, ka Verneram vēl ir pārāk tālu līdz Klozem.
Daudz jau runāts, ka pēdējā laikā pasaules čempionus vajā lāsts, jo Vācija kļuva par ceturto no pēdējām piecām pasaules čempionvienībām, kas nākamajā Pasaules kausa finālturnīra nemaz netika ārā no grupas. 2002. gadā šādā situācijā nonāca Francija, 2010. gadā – Itālija, bet 2014. gadā – Spānija, tomēr nenolaidīsimies līdz mistikai.
Toties šī Dienvidkorejas uzvara vēstures annālēs tiks ierakstīta kā viens no šokējošākajiem pārsteigumiem Pasaules kausu vēsturē, kopā ar Anglijas izlases zaudējumu ASV amatieriem 1950. gadā un Itālijas piekāpšanos Ziemeļkorejai 1966. gadā.
Šodien par dienas centrālo notikumu vajadzēja kļūt Beļģijas un Anglijas izlašu mačam, taču, tā kā abas komandas jau ir nodrošinājušas vietu astotdaļfinālā, tad paredzams, ka abu komandu treneri dos iespēju uzspēlēt rezervistiem.
Turklāt daudz tiek runāts, ka šajā grupā pat ir izdevīgāk palikt otrajā vietā,
lai nokļūtu “play-off” turnīra vieglākajā “zarā” un nebūtu ceturtdaļfinālā jāspēlē ar Brazīliju, protams, ja astotdaļfinālā viss noritēs pēc plāna. Beļģijas izlases galvenais treneris Roberts Martiness jau ir skaidri un gaiši paziņojis, ka šajā mačā uzvara nav prioritāte.
Otrajā G grupas mačā sacentīsies Tunisijas un Panamas futbolisti.
Ļoti interesanta situācija izveidojusies H grupā, kur pirms pēdējās kārtas Kolumbija par punktu atpaliek no Japānas un Senegālas, bet Polija jau ir izstājusies no cīņas par iekļūšanu nākamajā kārtā.
Īpaši intriģējoša solās būt Kolumbijas un Senegālas sacensība, kur uzmanības centrā būs abu komandu zvaigznes – attiecīgi Hamess Rodrigess un Radamels Falkao pret Sadio Manē.
Senegāla un Japāna šajā čempionātā ir palikušas savu kontinentu – Āfrikas un Āzijas – pēdējās cerības.
Lai turpinātu dalību Pasaules kausā, senegāliešiem mačā ar Kolumbiju pietiek ar neizšķirtu, savukārt dienvidamerikāņiem ir jāuzvar vai arī neizšķirta gadījumā jācer uz Polijas uzvaru pār Japānu. Tas gan nav nekas nereāls, jo šajā čempionātā mēs jau vairākkārt esam pieredzējuši, ka arī tās komandas, kas jau zaudējušas cerības tikt tālāk, cīnās no visas sirds, bet Polijai ar superzvaigzni Robertu Levandovski priekšgalā ir palicis nerealizēts potenciāls.
