Kārlis Streips: Traktoristes un vanagi

Pagājušajā nedēļā Latvijas Vanadziski luteriskā baznīca saorganizēja mācītāju konferenci, kurā ar ļoti lielu balsu vairākumu garīdznieki nobalsoja, ka nē, sievietes Vanadziski luteriskajā baznīcā nedrīkst būt mācītājas. Piedevām nākamgad, kad notiks baznīcas sinode, šo aizliegumu vajagot nostiprināt baznīcas Satversmē, lai tas būtu pavisam skaidrs, lai arī visu laiku kopš baznīcas virsvadību pārņēma Jānis Vanags, sievietes nav ordinētas vispār.

Kāds, kas bija klāt minētajā pasākumā, man stāstīja, ka viens no mācītājiem, kurš iebilst pret sievietēm mācītājām, bija paskaidrojis, kāpēc.  Bērnībā, lūk, šis cilvēks ir gājis mājās no skolas, ejamais gabals laikam bijis tāds pagarāks, un traktoristi, kas viņam braukuši garām nereti apstājušies, ļāvuši viņam iekāpt traktorā un aizveduši viņu mājās, lai bērnam nav viss garais gabals jāiet kājām.  Vienudien runa bijusi nevis par traktoristu, bet gan par traktoristi, un traktoriste nav apstājusies. No tā šis cilvēkbērns ir izsecinājis, ka sievietes nevar būt mācītājas, jo viņa pieredzē, lūk, vīrieši viņu ir vizinājuši, bet sieviete – ne tik.  Acīmredzot, tātad sievietes ir mazāk iejūtīgas.

Kaut kā gribas cerēt, ka šis stāsts ir bijis retorisks, nevis patiess, bet zinot pašreizējās Latvijas luterāņu baznīcas reakcionāro attieksmi pret sievietēm (un ne tikai), liels pārsteigums tas nebūtu, ka viens no tās melnsvārčiem ir no pirksta izzīdis iemeslu, kāpēc sievietes neordinēt – tāpēc, ka kaut kad senākā pagātnē viena konkrēta sieviete pret viņu ir izturējusies ne tā.  Pieļauju, tajā laikā, iespējams, traktoristiem bija noteikums, ka “civilistus” vest nedrīkst, un grēcinieki tāpēc bija vīrieši. Tāpat pieļauju, ka, iespējams, cilvēkam vienkārši gadījās sastapties ar īgnu un nepieklājīgu sievieti, bet no tā nonākt pie secinājuma, ka sievietes nedrīkst būt mācītājas?! Nu, labrīt!

Pasaules luterāņu federācijā 87 procenti baznīcu sievietes ordinē, tajā skaitā tā dara Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas, kuras arhibīskaps, piedevām, ir arhibīskape Lauma Zušēvica. Ja kas. Vanaga luteriskā baznīca Latvijā līdz ar to ir stingrā mazākumā. Tas, acīmredzot, tās vadību netraucē. Tas ir atpakaļrāpulības piemērs. 

Pasaule tomēr ir vieta, kurā notiek progress.  Arī baznīcās notiek progress.  Luterāņiem vispār to vajadzētu saprast labāk nekā dažam labam citam, jo viņu baznīcas pamatā tomēr ir pavisam progresīva un pat revolucionāra doma, proti, ka Romas katoļu baznīcai nav tiesības diktēt noteikumus visā pasaulē. 

Protestantu reformācija nudien bija progresīvs process, jo attiecīgajā laikā Romas katoļu baznīca bija līdz kliņķim korumpēta iestāde, kura cita starpā tirgoja “biļetes” ieejai debesīs, tā skaidri ignorējot Bībeles centrālo vēsti par Dieva žēlastības universālo raksturu.  Maksā naudu, tiksi debesīs, nemaksā, tiksi ellē. Pret to iebilda Mārtiņš Luters, un tā arī veidojās luterāņu baznīca. 

Šorīt biju dievkalpojumā, kuru vadīja bīskape Jāna Jēruma-Grīnberga. Viņa Svētā Pestītāja anglikāņu draudzi Rīgā ir vadījusi kopš pensijā aizgāja leģendārais mācītājs Juris Cālītis. Lasītāji, iespējams, zinās, ka viņš arī krita vanadziski luteriskās baznīcas nežēlastībā pagalam baltiem diegiem šūta “iemesla” dēļ. Sprediķi šodien teica mācītājs Guntars Rēboks. Viņš mūsu baznīcā nonāca no Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes aprindām. Konkrēti nezinu, ko Guntars domā par sieviešu ordināciju, bet pieņemu – ja viņš būtu vanadziski noskaņots, diez vai viņš sprediķi teiktu dievkalpojumā, kuru vada sieviete.

Mūsu baznīcai ar minēto fakultāti ir visai senas attiecības, ne mazums tāpēc, ka minētais Juris Cālītis tur ir mācībspēks. Vakar žurnālā “SestDiena” bija intervija ar vēl vienu topošu teologu Nilu Saksu, kurš teica, ka tieši Jura dēļ Sv. Pestītāja draudze ir kļuvusi par “tādu ka fakultātes baznīcu”. Taču Nils pateica vēl ko citu: “Otrkārt, tā ir viena no retajām draudzēm Latvijā, kas nav antikristīga un naidīga savā retorikā.” Un vēl:  “Latvijas katoļi un luterāņi ir ļoti antikristīgi un naidīgi savā komunikācijā [..] pret cilvēkiem. Manuprāt, tur pulcējas cilvēki, kuriem ir problēmas ar ticību Dievam. Viņi ir tik nedroši savā ticībā, ka viņiem liekas, ka kaut kādi geji var apdraudēt Dieva plānus. Tā ir ļoti destruktīva trauksme un nepaļaušanās uz to, kas ir teikts labajā vēstī.”

“Kaut kādi geji” šajā gadījumā var palikt otrajā plānā. Tieši to pašu arī var teikt par sievietēm mācītājām. Jā, Bībelē ir teikts, ka sievietēm baznīcā vajag ciest klusu, bet tas, tāpat kā pilnīgi viss kas svētajos rakstos, ir interpretējams jēdziens. Jā, Jēzum visi mācekļi bija vīrieši, bet tas apliecina to laiku patriarhālo sistēmu, piedevām tie, kuri ir lasījuši Jauno derību, zina, ka Jēzum bija gana daudz draudzeņu sieviešu, tās bija tieši sievietes, kuras pirmās gāja pie viņa kapa, tās bija sievietes, kurām eņģelis pavēstīja, ka Jēzus tomēr ir dzīvs.

Taču par visu vairāk, Jēzus tomēr dzīvoja pirms 2000 un vairāk gadiem, un laikā kopš tam tomēr cilvēce ir attīstījusies veidos, par kuriem pestītājs un viņa mācekļi pat sapņos nebūtu varējuši iedomāties. Pirms kļūt par mūsu draudzes mācītāju, Jāna bija arhibīskape Lielbritānijas luterāņu baznīcā.  Tā, acīmredzot, ir viena no tām baznīcām, kura ietilpst minētajos 87 procentos luterāņu baznīcu, kuras sieviešu ordinācijā nekādas problēmas nesaskata.  Laikā kopš minētās mācītāju konferences izskanējusi doma, ja vanadziski luteriskā baznīca nudien savus aizspriedumus ieviesīs baznīcas Satversmē, tas var nozīmēt, ka tā zaudēs līdz šim visai dāsno atbalstu no Ziemeļvācijas baznīcas. Tas vēl jo vairāk norāda uz to, cik smagā mazākumā Vanags ar saviem cilvēkiem atrodas. 

Manuprāt, te var vilkt paralēles ar bruņotajiem spēkiem. Arī tur ilgu laiku valdīja pārliecība, ka armijas lietas ir vīriešu lietas un tikai vīriešu lietas.

Lielbritānijā pirmā sieviete par ģenerāli kļuva tikai šī gada vasarā. Amerikā pirmā ģenerāle ar četrām zvaigznītēm (augstākā pakāpe) par tādu kļuva vien 2012.gadā, lai arī pirmā brigādes ģenerāle Amerikas bruņotajos spēkos tika apstiprināta jau tālajā 1970.gadā. Vēl pavisam nesen divām sievietēm izdevās nokārtot nudien prātam neaptverami smagos pārbaudījumus, lai pievienotos vienai no ASV elitārākajām militārajām vienībām, vēstīts, ka viņām pilnīgi nekādas atlaides nebija tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Vienīgais vārds, kas nāk prātā – malaces, vēl jo vairāk tāpēc, ka ne bez viņu klātbūtnes Amerika ir paredzējusi, ka nākamgad sievietēm arī tiks dota iespēja piedalīties kaujās. Tādā ziņā ASV ir tālu aiz Izraēlas, kur sievietes ir karojušas jau sen, bet laikam jau labāk vēlāk nekā nekad.

Baznīca savukārt nav karojoša institūcija, vismaz tai par tādu nevajadzētu būt.  Nav pilnīgi neviena iemesla, kāpēc sieviete nevar būt mācītāja, arī institucionāli patriarhālajā Romas katoļu baznīcā ne. Kas mācītāja darbā ir tāds, ko sieviete nevar darīt? Draudzi aprūpēt? Sievietes taču vienmēr ir bijušas pavarda uzturētājas, bērnu audzinātājas, arī lielākajā vairumā skolotājas un medmāsas. Tās visas ir aprūpes jomas. Sprediķi teikt?

Sievietes neprot runāt? Viņas neprot lasīt, lai lemtu, par ko sprediķot?  Bībeli saprast? Kur ir teikts, ka to var saprast tikai vīrieši, vēl jo vairāk zinot, ka vēsturiski, kad baznīcās gandrīz bez izņēmuma pie teikšanas ir bijuši vīrieši, svētie raksti ir interpretēti visvisādos veidos, arī pietiekami dīvainos veidos?  

Viss plūst, viss mainās, un gan jau arī pienāks beigas vanadziskajai attieksmei Latvijas luterāņu baznīcā.  Zināmā mērā tas būs tāpēc, ka tie, kuri mācās teoloģiju Latvijas universitātē, tomēr mācās augstskolā ar visu no tā izrietošo. Tas ir tikai svētīgi, ka Teoloģijas fakultātes cilvēki “gravitē”, kā to minētajā intervijā pateica Nils Sakss, Sv. Pestītāja draudzes virzienā, un tas arī ir loģiski, jo universitāte tomēr nemāca aizspriedumus un aunpierību. 

Jo par to antikristīgumu Nilam ir pilnīgi taisnība. Nu, nav Bībelē nekas tāds pateikts, kas liktu baznīcas virsvadībai atteikties no puses attiecīgās valsts sabiedrības un Latvijas gadījumā pat vairāk. Minētais pants par “ciešanu klusu” baznīcā nāk no tiem laikiem, kad sievietes baznīcā sēdēja vienā, bet vīrieši – otrā pusē.  Laulāti pāri mēdza sasaukties.  Tur arī ir tā nepieciešamība “ciest klusu”, jo dievkalpojuma laikā čalošana nav īpaši ieteicama. Toties, kas Bībelē ir pateikts, ir doma “vediet bērnus pie manis”.  Un “mīliet viens otru”.  Un “ikviens, kurš man tic, iemantos mūžīgo dzīvību”.  Tur nav teikts “nevediet bērnus pie manis”.  Tur nav teikts “mīliet selektīvi un ierobežoti”.  Tur nav teikts “ikviens, izņemot sievietes (vai gejus, vai tumšādainus cilvēkus, vai jebkuru citu grupu), iemantos mūžīgo dzīvību”.

Un arī ārpus svētajiem rakstiem, te tomēr ir vienkārši cilvēcisks jautājums. Varu apliecināt, ka nevienam manā baznīcā gabals nav nokritis tāpēc, ka mācītāja mums ir sieviete. Tieši pretēji, Jāna Jēruma-Grīnberga ir gaišs un brīnišķs cilvēks, un tas ir maigi teikts. Viņa mums ir svētība.  Dievkalpojumi mums anglikāņos ir katru svētdienas rītu plkst.11.  Tie ir angļu valodā, bet pie mums arī nāk latvieši, kuriem ar angļu valodu tā ir kā ir. Galvenais ir tas, ka mūsu baznīcā vide ir atvērta, tā tiešām atbilst jēdzienam par Dieva mīlestības universālo, ne ierobežoto raksturu.  Un tieši tas pats ir sakāms par sieviešu ordinēšanu.  Droši vien vanadziskos mācītājus tas netraucē, droši vien nākamvasar viņi tā arī labos savu Satversmi.  Tas nozīmēs, ka viņi paši sev iešaus kājā. Dievs ar viņiem. Pasaule iet uz priekšu. Tie, kuri tam pretojas, ir lemti iestigt pagātnē. Vanagi rej. Karavāna iet tālāk.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti