Kārlis Streips: Par lozungiem

Par dalībnieku skaitu otrdienas piketā pie Ministru kabineta jautājumā par bēgļu uzņemšanu  masu informācijas līdzekļos domas ir dalījušās, ārvalstu medijiem ziņojot, ka to bija kādi 250, bet Nacionālās apvienības pārstāvim apgalvojot, ka tur bija pāris tūkstoši (skat., piemēram). Pats tur nebiju un neskaitīju, taču šorī,t laikrakstos un internetā aplūkojot fotogrāfijas no pasākuma, manu uzmanību visvairāk piesaistīja transparenti, kādus ļaudis turēja rokās.  Daži no tiem bija profesionāli drukāti, citi ar roku uzšņāpti, taču daudzos gadījumos tie rada jautājumu par attiecīgā autora saskarsmi ar veselo saprātu.

Tā, piemēram, vienam jaunietim rokā bija ar roku rakstīts lozungs vācu valodā "Das ist Krieg" (tas ir karš). Interesanti, kas šajā gadījumā karo un pret ko? Jā, acīmredzot mūsu valstī domas par bēgļu lietu dalās, pie tam aktīvi un reizēm krasi, bet diez vai te var piesaukt karu, vismaz tā tradicionālajā nozīmē nē.

Gan latviešu, gan arī angļu valodā bija plakāti, kuros bija pateikts, ka Latvija būs priecīga uzņemt "zviedru bēgļus, kad viņi bēgs no migrantu postītās Stokholmas." Ir tiesa, ka Zviedrijā pēdējo gadu laikā ārpus valsts dzimušo iedzīvotāju skaits ir pieaudzis no 11 līdz 17 procentiem, pirms pāris gadiem kādā Stokholmas priekšpilsētā izcēlās nemieri pēc tam, kad policists nošāva gados vecu portugāli. Taču Zviedrijas attieksmi pret migrantiem ir paudis valsts integrācijas ministrs: "Mūsēja ir maza un bagāta valsts, mums ir jāuzņemas sava daļa atbildības par pasauli." Diez vai valsts galvaspilsētā ir kāds, kas vēlētos "bēgt" uz Latviju un pamest valsti, kurā joprojām, piemēram, ir bezmaksas veselības aprūpe visiem iedzīvotājiem pēc kārtas.

Vairākiem cilvēkiem rokās bija transparenti, kuros dažādos variantos aicināts pārtraukt "genocīdu," te pret "latviešu tautu," te pret "balto tautu." Genocīds ir "darbība, kas vērsta, lai pilnībā vai daļēji iznīcinātu kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģiskās piederības grupu kā tādu: nogalinot šīs grupas locekļus, fiziski sakropļojot vai garīgi traumējot tos, apzināti radot šādai grupai tādus dzīves apstākļus, kur paredzēta tās pilnīga vai daļēja iznīcība, apzināti ierobežojot dzimstību šajā grupā, ar varu pārvietojot vienas grupas bērnus dzīvošanai citā grupā" (definīcija no Vikipēdijas). Interesanti, kura no minētajām darbībām nozīmētu kāda "pilnīgu vai daļēju" iznīcināšanu? Ieradīsies Latvijā kāds no Sīrijas, un tas nozīmēs, ka kāds latvietis automātiski nomirs? Šī doma nudien ir mulsinoša, šī pārliecība, ka 250 cilvēki kaut kā ietekmēs divus miljonus Latvijas iedzīvotāju - pozitīvā vai negatīvā nozīmē. 250 cilvēki būtu 0,000125 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Vai tik vārga ir mūsu tauta, ka atlikušajiem 99,999875 procentiem Latvijas iedzīvotāju draudētu lielas briesmas? Nu, nē.

Savukārt pārliecību par "balto tautu" nekādi nevar uzskatīt par jebko citu, kā vienkārši rasismu.

Tumšādainu cilvēku Latvijā ir ļoti, ļoti maz, bet vienalga varam lasīt, piemēram, kādas Elīnas stāstīto. Viņas vīrs ir tumšādains, un, "kad ar vīru gājām uz veikalu vai vienkārši pastaigājāmies, cilvēki skatījās virsū tā, it kā būtu ieraudzījuši rēgu". Un vēl: "Vienreiz ar bērnu gājām garām bērnudārzam. Tur audzinātāja spēlējās ārā ar bērniem, un dzirdēju viņu sakām - "Paskatieties, kāda skaista nēģeru meitenīte!"  Nespēju noticēt tam, ko dzirdēju. Kā izglītības jomā strādājošs cilvēks vispār var lietot šādus apzīmējumus?"  Un Elīna, protams, šajā ziņā nav viena, nebūt ne.

Droši vien pats pretīgākais transparents, kādu piketa kontekstā nācās ieraudzīt, rādīja veco pieclatnieka monētu ar "Mildu" profilā, vien "Mildas" vietā ir redzama tumšādaina meitene. 

Tas pats vainadziņš, tās pašas bizītes, bet ar tekstu "Vai tādu mēs gribam nākotni?" Prātā nāca interneta komentāru mēslu bedre pēc tam, kad dziedātāja Aminata Savadogo piedalījās Eirovīzijas dziesmu konkursā un atšķirībā no "baltajiem" cilvēkiem, kuri tur bija piedalījušies iepriekšējos gados, izkļuva no pusfināla un galu galā ieguva nebūt ne zemo sesto vietu. "Izskatījās kā mērkaķis ugunskurā" bija viens no "maigākajiem" epitetiem, kādu par viņu nācās lasīt. 22 gadus vecā Aminata ir dzimusi un augusi rīdziniece, viņa Latvijas Universitātē studē ekonomiku un pati sevi uzskata par latvieti. Bet vienalga "mērkaķis ugunskurā." 

Minētie lozungi, un ne tikai tie, tomēr liecina par ksenofobiju un arī rasismu. Acīmredzot šie ir cilvēki, kuri uzskata (un tā arī uz viena transparenta bija rakstīts -- "Baltiju baltiešiem"), ka mūsu valstī pietiek ar iezemiešiem un neviens cits nav vajadzīgs. Uz tā paša transparenta arī bija rakstīts "Eiropu eiropiešiem" un "Āfriku afrikāņiem." Vai tad Latvija nav Eiropā? Vai mēs neesam eiropieši? Ir. Esam. Var jau izlikties, ka mums ar pārējo Eiropu nav nekāda sakara, taču tādā gadījumā jājautā, vai arī esam gatavi atteikties no neskaitāmajiem miljoniem un miljardiem eiro, kādus Eiropas Savienības kontekstā Eiropa ir ieguldījusi mūsu valstī. Ja mēs slēgsim mūsu robežas patvēruma meklētājiem, vai būsim gatavi tam, ka Lielbritānija un citas bagātas valstis slēgs savas robežas mūsu pašu emigrantiem, kuri, ja kas, gandrīz visos gadījumos ir uzskatāmi par ekonomiskiem migrantiem un nebūt ne bēgļiem?

Politiskajā kontekstā te jāsaka, ka ir nožēlojami, ka piketā piedalījās cilvēki no valdošās koalīcijas. Nacionālās apvienības patvaļa sit arvien augstāku vilni, un ir iemesls jautāt, cik ilgi pārējās koalīcijas partijas būs gatavas to pieciest. 

Taču visvairāk te tomēr ir sabiedrisks un cilvēcisks stāsts. Arī tumšādainam cilvēkam ir acis, ausis, rokas, kājas, sirds, aknas, smadzenes un viss pārējais, kas pieder jebkuram cilvēkam. Arī tumšādainam cilvēkam ir dzīves cerības un dvēsele.  Tik vien, ka viņam ādas krāsa ir tumšāka nekā vidējam latvietim. 

Tāpēc vien viņu noraidīt tā, lai "pasargātu" latviešus vai "balto rasi"? Nudien? Vēl jo vairāk, ja tomēr ņemam vērā to, ka tāda lieta, kā patiesi tīrasiņu latvietis droši vien ir patiešām rets radījums, ņemot vērā visu to, kas vēsturiski ir vēlies pāri mūsu teritorijai?  Es pats pa astotdaļu esmu polis, vecāmamma tēva pusē bija no Polijas. Tomēr arī tās septiņas astotdaļas manis, kas ir latviskas, nevar uz bēgļiem raudzīties kā uz kaut kādu amorfu masu, kurā droši vien atrodas slimi cilvēki un teroristi, un musulmaņi, un "skaistas nēģeru meitenītes." Nē, es tur redzu individuālus cilvēkus, bieži vien izmisušus cilvēkus. Jā, arī mūsu valsts tāpat kā Zviedrija ir maza valsts, piedevām nebūt mūsējā nav tikpat bagāta, kā minētā Ziemeļvalsts. Taču arī Latvija ir Eiropas un plašākās pasaules sastāvdaļa, arī mums ir "sava daļa atbildības par pasauli." 

Nobeidzot, vēlos ieteikt visiem noklausīties interviju, kādu es pirmdien Latvijas Radio vadīju ar ētikas profesori Skaidrīti Lasmani un mācītāju Juri Cālīti jautājumā par bēgļu lietas ētiskajiem aspektiem.  Noklausieties Jura stāstu par somāliešiem, kuri pirms 10 gadiem uzradās Latvijā un par to, kā viņš viņiem palīdzēja.  Noklausieties profesores Lasmanes pārdomas par to, ko darīt, ja uz ielas kāds sastop vienu no bēgļiem.  Noklausieties mācītāja apsvērumus par garīdzniekiem, kuri saka, jā, Bībelē ir teikts, ka vajag palīdzēt trūcīgajiem, bet…  Interviju var atrast šeit: Iesaku.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti