Ja pirmajā reizē A. Bērziņš nepaskaidroja, kādēļ viņam pašreizējais aizsardzības ministrs nav tīkams, tad šoreiz Valsts prezidenta kanceleja ir izplatījusi lūk, kādu paziņojumu:
„Viens no sākotnēji izteiktajiem "Vienotības" kritērijiem nākamajam valdības vadītāja kandidātam ir nepieciešamība pēc labām fiskālās politikas un makroekonomikas zināšanām, kas neatbilst otrajā sarunu kārtā virzītā kandidāta kompetencēm. Arta Pabrika līdzšinējā darbība aizsardzības ministra postenī Valsts prezidentam ir devusi pārliecību par to, ka minētā persona nevar pildīt Ministru prezidenta amata pienākumus šajā periodā."
Vēl Valsts prezidents ir bildis, ka acīmredzot iespējamo kandidātu loks ir daudz plašāks, nekā ir izskanējis publiski, un viņš ir aicinājis Saeimā pārstāvētos politiskos spēkus piedāvāt „reālus kandidātus."
Ir tiesa, ka Artim Pabrikam doktora grāds ir nevis finansēs vai ekonomikā, bet gan politiskajās zinātnēs. Taču, pirmkārt, derētu aplūkot izglītību, kāda ir bijusi mūsu valsts iepriekšējiem premjerministriem.
Tātad: Valdim Dombrovskim ir maģistra grāds fizikā. Ivaram Godmanim ir doktora grāds fizikā. Aigaram Kalvītim ir bakalaura grāds ekonomikā no Latvijas Lauksaimniecības universitātes. Indulim Emsim ir doktora grāds bioloģijā. Einaram Repšem ir bakalaura grāds fizikā un matemātikā, lai arī, protams, viņš darbojās kā Latvijas Bankas vadītājs. Andrim Bērziņam (ne pašreizējam Valsts prezidentam, bet tam, kurš premjers bija no 2000. līdz 2002. gadam) ir bakalaura grāds no Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes. Andra Šķēles bakalaura grāds ir mehanizācijā. Vilis Krištopans mācījās Rīgas Politehniskajā institūtā un saņēma diplomu no Arhitektūras un celtniecības fakultātes. Guntaram Krastam bakalaura grāds bija ekonomiskajā plānošanā. Māris Gailis studēja Politehniskajā institūtā, bet Valdim Birkavam ir doktora grāds jurisprudencē.
Kā redzams, tikai daži no mūsu premjerministriem ir bijuši ar konkrētu ekonomisko izglītību. Arta Pabrika gadījumā tomēr jautājums ir cits, vai patiesībā te ir divi jautājumi. Pirmkārt, viņš ir bijis veiksmīgs ārlietu un aizsardzības ministrs (ja arī atsevišķiem latviešu censoņiem viņš šķiet noraidāms tikai tāpēc, ka viņa laikā Latvija „atdeva" Abreni), un tas nozīmē, ka politisko drēbi viņš pazīst pagalam labi. Otrkārt, Valsts prezidenta paziņojums, ka bijušais ārlietu un pašreizējais aizsardzības ministrs valsts premjerministra amatam neder, ļoti iespējams, var radīt starptautiskas šaubas par to, vai tādā gadījumā viņš der pašreizējam amatam. Kā nekā, esam NATO dalībvalsts, un vai tiešām visi NATO ļaudis uzskatīs, ka aizsardzības ministrs ir derīgs, ja Valsts prezidentu viņu ir izbrāķējis?
Kas tad īsti būtu tie Valsts prezidenta paģērētie „reālie kandidāti"? Ļaužu skaits, kuriem ir konkrētas un plašas makroekonomiskas zināšanas, tomēr nav bezgalīgs un, ja raugāmies tieši politiskajā jomā, tad arī Saeimas deputātu starpā tādu milzīgi liels skaits nav. Vēl vairāk, nekur tomēr nav pazudis apstāklis, ka reāli par premjerministru Valsts prezidents tomēr var izvirzīt tikai to cilvēku, kurš parlamentā var saņemt vairākuma atbalstu.
Droši vien bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga labprātāk nebūtu izvirzījusi Aigaru Kalvīti vēl vienam termiņam pēc tam, kad bija pavisam skaidrs, ka viņa pārstāvētā Tautas partija Saeimas priekšvēlēšanu laikā bija smagi krāpusies, bet Valsts prezidentei citas izvēles nebija.
Patlaban, šķiet, ir tas pats variants.
Un līdz ar to varbūt mazliet ķecerīgs ieteikums. Varbūt Valsts prezidents premjerministra amatam varētu izvirzīt pats sevi. Tiesa, viņam pašam izglītība ir radioinženiera un rūpnieciskās plānošanas specialitātē, bet laikā kopš tam viņš vadīja banku un tāpēc noteikti ir ar nepieciešamajām makroekonomiskajām zināšanām. Protams, tas nozīmētu, ka viņam būtu jāatvadās no Melngalvju nama, bet, ja nu reiz ir vajadzīgs „reāls" kandidāts, tad vai tad viņš pats tāds nebūtu?
