Kārlis Streips: Negatavais Ameriks

“Rīga šobrīd nav gatava bēgļu uzņemšanai, nekādā gadījumā.”  Tā šodien intervijā ''Neatkarīgajā Rīta Avīzē'' braši paziņojis Rīgas mēra vietnieks, tas pats “misters 20%,” Andris Ameriks.

Lasot minēto interviju, man tūdaļ prātā nāca šī gada pavasaris, kad tikpat pārliecināti šis cilvēks vēstīja, ka Rīga neesot gatava Eiropraidam.  Gatava vai negatava, bet pasākums notika, tajā piedalījās  tūkstošiem ļaužu, atmosfēra bija pacilāta un jautra, un kaut kā nemanīju, ka Latvijas galvaspilsēta tāpēc būtu sabrukusi.

Šajā gadījumā sakāms tieši tas pats.  Bēgļi būs.  Par to nav nekādu šaubu.  Ļoti lielā mērā viņu uzņemšanā svarīgas būs pašvaldības, jo ne jau Ministru kabinetā vai Saeimā šie ļaudis dzīvos. Pirmkārt, a priori pateikt, ka Rīga procesā nepiedalīsies (“pagājušajā gadā Rīga ir izmitinājusi sešas bēgļu ģimenes, jā, tam mums resursu pietiek, bet ko valdība iedomājusies ar lielāku skaitu bēgļu uzņemšanu, man nav priekšstata”) – tas nu nav īpaši labi.  Kā mēs visi zinām, valdība ir pateikusi, ka reizi mēnesī Latvijā ieradīsies 30 bēgļi vai patvēruma meklētāji.  Gadījumā, ja runa būs par veselām ģimenēm, nevis individuāliem cilvēkiem, ļoti iespējams, ka sanāks tās pašas sešas ģimenes un, ja varēja kaut kā piespiest sevi gādāt par minētajām sešām ģimenēm, tad gan jau kaut kādas iespējas atrastos arī attiecībā uz citām.

Otrkārt, kā saprast Amerika brīnīšanos par to, “ko valdība iedomājusies ar lielāku skaitu bēgļu uzņemšanu”? Acīmredzot cilvēks nav sekojis notikumiem, jo Ministru kabinets jau labu laiciņu nodarbojas ar attiecīgo plānu izstrādāšanu, vispār pirms pāris dienām valdība konceptuāli apstiprināja pietiekami konkrētu plānu par to, kā tas viss notiks. Varbūt Ameriks nepamanīja, bet doma ir tāda, ka vispirms bēgļi nonāks Muceniekos (Ropažu pagastā), tur trīs mēnešu laikā tiks nospriests, vai viņiem pienākas bēgļa vai kāds cits statuss, un pēc tam cerēts, ka viņi atradīs darbu un spēs uzturēt paši sevi un savas ģimenes.  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē tiek veidotas jaunas darbavietas, lai nodrošinātu attiecīgos procesus, Muceniekos lielā mērā par Eiropas naudu notiek modernizācija.  Iekšlietu ministrija jau ir nodefinējusi tās jomas, kurās bēgļi, iespējams, varētu strādāt – zāģētavās, kokrūpniecībā u.tml.  Vārdu sakot, ar Andra Amerika zināšanu vai nezināšanu, process notiek, piedevām – pietiekami konkrēti.

Protams, ir pamats pietiekami daudzu amatpersonu bilstajam, ka droši vien ir rets sīrietis vai cits bēglis, kuram Latvija ir sapņu zeme, visticamāk lielais vairums patvēruma meklētāju domā par valstīm, kurās ir labāks sociālais nodrošinājums, nekā tas ir mūsu valstī.  Taču ir arī tādi, kuri tieši priecājas par dzīvi Latvijā.  Jūlijā portāls LSM.lv publicēja rakstu par to, kā Saeimas deputāti viesojās Muceniekos, tajā skaitā kolēģi Līva Rauhvargere un Edgars Kupčs parunājās ar irākieti Heidaru Džamalu Abdulkarimu, kurš Muceniekos ir dzīvojis jau trīs mēnešus un gaida uzzināt, vai viņš saņems uzturēšanās atļauju.  “Es gribētu strādāt, bet man nav atļaujas,” viņš stāstījis.  “Es būtu gatavs strādāt ikvienu darbu.”  Un vēl:  “Man patīk Latvijā, šī ir ļoti skaista zeme, šeit ir labi cilvēki.  Es runāju ar daudziem tuvējā apkārtnē un visi mums palīdz.  Es gribu sākt jaunu dzīvi šeit.”  Protams, Heidars šos trīs mēnešus Latvijā ir pavadījis vasaras apstākļos, iespējams, ka, iestājoties ziemas spelgonim, viņš tikpat ļoti nepriecāsies.

Taču laika apstākļi te nav būtiskākais.  Būtiskākais tomēr ir tas, ka Latvijā ir pietiekami daudz darba devēju, kuriem izmisīgi trūkst darbaroku.  LTV raidījumā “Viedokļu telpa” pirms pāris nedēļām tēlnieks Ivars Drulle stāstīja, ka viņš labprāt paņemtu grupiņu bēgļu savās lauku mājās, lai izcirstu krūmus, palīdzētu šķūni salabot u.tml.  Tāpat viņš stāstīja, ka viņam kaimiņos laukos dzīvo mehāniķis, kas labo mašīnas un pie pašas labākās gribēšanas nav varējis atrast kādu, kas nāk palīgā.  Arī Ķekavas putnu fabrikas pārstāvji ir teikuši, ka viņi labprāt ņems talkā bēgļus, ja vien bēgļi būs gatavi tā darīt.

Visticamāk, arī Rīgā ir darba devēji, kuriem ar vajadzīgā personāla nokomplektēšanu nemaz tik raiti neveicas.  Minētajā intervijā Ameriks stāsta, “ja valdībai būtu Latvijas mērogam atbilstoša programma problēmas risinājumam, tad Rīga sēstos pie sarunu galda, bet tādas jau nav.”  Kā jau minēju, ir gan.  Citām pašvaldībām ar to “sēšanos pie sarunu galda” acīmredzot problēmu nav, tādas ir vien negatavajam Amerikam.

Toties citā jomā izrādās, ka cilvēks ir gana gatavs.  Proti, intervijā viņš stāsta, ka gaidāmajā viņa pārstāvētās “Gods kalpot Rīgai” partijas kongresā taps kalti plāni par … nākamajām pašvaldību vēlēšanām, it īpaši domājot par to, vai kārtējo reizi startēt kopā ar Kremļa pārstāvjiem no “Saskaņas,” vai varbūt pamēģināt startēt atsevišķi.  Nākamās pašvaldību vēlēšanas būs ne šogad, ne nākamgad, vien 2017. gada jūnijā.  Lūk, uz ko politikānis ir gatavs – domāt par savu pārvēlēšanu.  Citās jomās Ameriks un pārējie Rīgas domes vairākuma deputāti ir gatavi krāna ūdeni tirgot kā kaut ko ekskluzīvu, Valsts kontroles vēstījumus par nebūšanām ''Rīgas namu pārvaldniekā'' vienkārši ignorēt, pret korupciju izturēties labākajā gadījumā nevērīgi u.tml.

Vien attiecībā uz dzīves pabērniem no Tuvajiem Austrumiem “Rīga nav gatava.”  Skumji.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti