Savukārt otra lieta ir bērnu žurnāls “Mazputniņš.” Žurnālu tā veidotāji nodibināja 1959. gadā, tas turpināja iznākt reizi mēnesī līdz pat 1994. gadam, kad šķita, ka mūsdienu elektroniskajā laikmetā drukāts žurnāls vairs nespēj piesaistīt gados jaunu latviešu uzmanību. Taču ilgu laiku “Mazputniņš” katru mēnesi tika gaidīts ar lielu nepacietību. Tajā vienmēr bija informatīvi materiāli, pasakas, atjautības uzdevumi u.tml.
Lieta tāda, ka arī šajā jomā iesaistīta bija mana ģimene. Mana nelaiķe mamma, Līga Korsts-Streipa, bija māksliniece un autore, viņa žurnālā publicēja tik daudz dažādu rakstu un zīmējumu, ka viņai bija vairāki segvārdi, lai nerastos iespaids, ka viņa visu žurnālu raksta viena pati. Protams, tā jau tas arī nebija. “Mazputniņa” veidošanā piedalījās daudz dažādu cilvēku, tajā skaitā “Gudro pūču krustmāte” Inta Purva.
Kā minēju, katru mēnesi žurnālā bija atjautības uzdevumi, un, tos izpildot, bērni varēja krāt punktus, ar laiku kļūstot par “gudro zīlīti,” pēc tam par “gudro dzeni” un pēc tam par “gudro pūci.” Negribu lielīties, bet es “gudrās pūces” līmeni sasniedzu divreiz.
Savukārt leģendārais rakstnieks Anšlavs Eglītis žurnālam rakstīja bērnu filmu recenzijas, mājaslapas autori atceras, ka viņa “teksti bija uzrakstīti vienkāršā un ļoti saistošā valodā, kopā ar fotogrāfijām no filmām, veidojot aizraujošus stāstus vairākās žurnāla lappusēs.”
Žurnāla veidotāju vidū arī bija paši bērni. Redaktori labprāt ņēma pretī rakstus, ziņas un zīmējumus. Mēs ar māsām arī piedalījāmies. Atceros, kādreiz rakstīju materiālu par pasaules lielākajām čūskām (par spīti tam, ka man no čūskām vienmēr ir bijis bail). Kādu laiku arī biju atbildīgais par “Mazputniņa” kartotēku un atceros, ka daudzu gadu garumā viens eksemplārs katru mēnesi ceļoja uz tālo un pietiekami eksotisko Saūda Arābiju, kur acīmredzot dzīvoja kāds latvietis.
Man bija žēl, kad “Mazputniņa” vairs nebija, jo žurnāls nepārprotami bija manas bērnības sastāvdaļa (angļu valodā ekvivalents bija žurnāls “Highlights,” to sāka izdot 1946. gadā un to turpina izdot līdz pat šai dienai). Tāpat man bija žēl, kad savas durvis pēdējo reizi slēdza Minsteres latviešu ģimnāzija (MLĢ), kur es pavadīju laimīgu skolas gadu 1977. un 1978. gadā.
MLĢ visus okupācijas gadus bija vienīgā skola pasaulē ārpus Latvijas, kur mācības notika latviešu valodā, un varu apliecināt, ka viens, ko tur konstatēju bija tas, ka bioloģija latviešu valodā nav interesantāka nekā angļu valodā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairs nebija spiedošas vajadzības ārpus valsts izglītību nodrošināt arī latviešu valodā, ar laiku MLĢ kļuva par iestādi, uz kuru savus bērnus varēja sūtīt salīdzinoši materiāli nodrošināti cilvēki no pašas Latvijas, tā, protams, radot jautājumu par to, ko skolas Latvijā nevar iemācīt, bet skola Vācijā var iemācīt.
Katrā gadījumā, šodien ļoti priecājos internetā uzzinot, ka “Mazputniņš” ir atdzimis. Pagājušajā mēnesī muzejs un pētniecības centrs "Latvieši pasaulē" laida klajā interneta lapu mazputnins.lv, finansiālu atbalstu lapai sniedz Pasaules Brīvo latviešu asociācija, Amerikas latviešu asociācija, Latvijas Kultūrkapitāla fonds un Latviešu fonds.
Līdzstrādnieku vidū ir vēl viena ļoti sena draudzene, lingviste Lalita Muižniece. Mājaslapā pausta pateicība arī citiem cilvēkiem, tajā skaitā biju pārsteigts tur ieraudzīt arī savu uzvārdu, lai arī tikai līdz brīdim, kad atcerējos, ka pirms laba laika pie manis ciemos bija cilvēki, kuri tieši vēlējās runāt par “Mazputniņu.”
Mājaslapā esmu citēts atminamies: “Mamma pie "Mazputniņa" strādāja pa dienu. Mēs izbūvējām tādu piebūvi mājas aizmugurē, kur mammai bija kabinets. Sākotnēji tā bija rakstāmmašīna. Viens no maniem darbiem bija likt garumzīmes un mīkstinājuma zīmes, tekstiem, kas bija pabeigti. Tiklīdz parādījās personīgie datori, tā arī mammai tāds bija. Pirmais bija „Macintosh”, ko viņa nosauca par Anšlavu, Eglītim par godu. Tas bija tāds pamatdators un izdrukātajiem tekstiem bija jāliek garumzīmes un mīkstinājuma zīmes ar roku.” Katrs bloga lasītājs var apmeklēt mājaslapu un izlasīt visu par “Mazputniņa” vēsturi.
Taču visvairāk ceru, ka mazputnins.lv kļūs par populāru vietni bērniem, kuriem tā ir domāta. Lapā teikts: “’Mazputniņš’ ir mājaslapa bērniem, vecākiem un skolotājiem, kas tapusi, iedvesmojoties no Amerikā un Kanādā iznākušā mēnešraksta ‘Mazputniņš’ (1959.-1994.). ‘Mazputniņa’ mērķis ir veicināt latviešu valodas un kultūras apguvi.” Mājaslapa gluži ņirb ar saturu zem kategorijām “Lasi,” “Spēlē,” “Krāso,” “Atrodi,” “Savelc” un “Piedalies.” Saturā ir stāstījumi, informācija, zīmējumi, komiksi, spēles – viss kā nākas. Saturu var lejupielādēt un izdrukāt, vai arī izmantot turpat mājaslapā.
Sevišķi būtiska ir sadaļa “Piedalies.” Tur bērni aicināti veidot zīmējumus un tos sūtīt mājaslapai. Patlaban tur ir redzami zīmējumi no “vecā” “Mazputniņa,” tajā skaitā vienu no tiem zīmējis zēns ar amerikāniski latvisko vārdu Čuks Waldows. Katrā gadījumā, arī zīmēšana mūsdienās bērniem var likties kā itin vecmodīga nodarbe, bet tiem ar māksliniecisku talantu te ir iespēja izrādīt savu varēšanu. Kāpēc gan ne?
Pieļauju, ka bērni šo blogu īpaši nelasa, bet, ja to lasa vecāki, tad parādiet saviem bērniem arī mājaslapu mazputnins.lv! Manuprāt daudziem tas būs gana interesanti tāpat kā savulaik tas bija interesanti man. Prieks par notikušo!