Visu februāra mēnesi cītīgi apkopoju datus un statistiku par mūsējo startiem gan šajās, gan iepriekšējās ziemas olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atgūšanas, sākot ar Albērvilu 1992.gadā. Secinājums, aprēķinot vidēji izcīnītās mūsu sportistu vietas, ir skaidrs un nepārprotams - esam pārspējuši sevi pat salīdzinājumā ar Latvijai tik veiksmīgajām Soču spēlēm, kur tika plūktas kopumā četras (bez piecām minūtēm piecas) medaļas.
*komandu un ekipāžu izcīnītās vietas rēķinātas pa vienai un sportisti, kuri nav finišējuši, statistikā nav iekļauti
Kāpēc tā? No vienas puses, varam aplūkot tos mērķus, kurus federācijas bija izvirzījušas savu sporta veidu pārstāvjiem. Vairāk ir tādu, kuri ir izpildījuši. Ar zaļo krāsu atļāvos iekrāsot arī Patrīcijas Eidukas sasniegto 44.vietu, lai gan viņas mērķos tika ierakstīts nostartēt atbilstoši spēju robežām.
*Ingas Paškovskas mērķis nebija konkrēta vieta, bet neatpalikšana no uzvarētājas vairāk kā 20 - 25 procentus
Katrs ļoti uzskatāmi var pārliecināties, ka brāļiem Dukuriem mērķi sasniegt bija samērā vienkārši. Mikroskopiska, bet tomēr iespējamība, ka tieši plašajā amplitūdā (1.-10.vieta) pazuda fokuss uz vietu trijniekā, kas Martina gadījumā būtu bijis krietni precīzāks formulējums mērķim. Savukārt bobslejā par spīti mazāk spožām medaļām Latvija vēl vairāk sevi pieteica kā bobsleja lielvalsti, līdz pēdējam cīnoties par medaļām un ne tikai ar vienu ekipāžu vien.
Latvijas sportisti ātrslidošanā, šorttrekā, skeletonā un bobslejā pārliecinoši tika galā ar saviem uzdevumiem. Šeit redzams arī labs potenciāls nākotnei, piemēram, Leldes Priedulēnas varonīgais progress vai Oskara Ķibermaņa iegūtā pieredze un mācības. Arī šorttreks pozitīvā nozīmē piesaistīja sevu uzmanību ar augstvērtīgiem rezultātiem (10., 11., 11. un 15.vieta), kas nozīmē, ka arī Haralda Silova veiksmīgajam piemēram ar pāreju uz klasisko ātrslidošanu var būt sekotāji.
Kritiskāk jāvērtē biatlons un kamaniņu braukšana. Biatlonā mērķi, kuru izvirzīja federācija, sasniedza tikai viens no trim sportistiem. Un tas bija cilvēks, kurš biatlona jaunatnes sistēmā tika atstāts aiz borta, pievērsās kalnu riteņbraukšanai un beigās iztiku sāka pelnīt kā... fizioterapeits. Skaidrs, ka Baibu Bendiku pievīla šaušana un vējš, bet Andrejam Rastorgujevam būtu nedaudz jānosarkst uz Baibas slēpošanas ātruma progresa fona, kas uz spēlēm faktiski bija vienā salīdzinošā līmenī ar Andreju. Arī kamaniņu braukšanas funkcionāriem un treneriem jāveic nopietna revīzija, jo acīmredzami noslēgusies ir Mārtiņa Rubeņa un brāļu Šicu ēra, kas medaļas sagādāja iepriekšējās trīs olimpiādēs.
Kalnu slēpošana un distanču slēpošana? Nevar noliegt, ka kopējā ieskaitē šajos sporta veidos iespētais vilka Latvijas vidējo rādītāju uz leju. Taču būsim godīgi pret sevi, jo Latvija pamatoti nav ne kalnu, ne arī stabilu ziemu zeme. Ar Zvejnieku ģimenes pūlēm ir vērojams neliels rezultātu progress kalnos (un tikai viena finiša nesasniegšana atšķirībā no sešiem nesasniegtajiem Sočos). Jākaunas nav arī Patrīcijai Eidukai, kuras 44.vieta 10 kilometru brīvajā stilā ir augstākais Latvijas sasniegums olimpiskajā distanču slēpošanā.
Ārpus šīs analīzes atstāju daiļslidošanu, kur mūsu sportisti olimpiskajās spēlēs atgriezās pēc vērā ņemamas pauzes (14 gadiem). Tehniski rēķinot, viņi uz sevi liktās cerības neattaisnoja, bet, kā lai pārmet sportistam, kurš vēl nesen publiski aicināja līdzcilvēkus ziedot savu sportisko gaitu turpināšanai? Denisa Vasiļjeva gadījums arī atklāj lielāko sāpi, kāpēc Latvijas kopējais progress olimpiskajās spēlēs ir sabremzējies - trūkst sistēmiskas pieejas perspektīvu sportistu laicīgai sagatavošanai spēlēm. Bet tas jau ir cita bloga un citu sarunu, un citu izvērtējumu jautājums.
