Ingvilda Strautmane: Tiksimies Berlīnē!

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 11 gadiem.

Juris Žagars pie viņas uz Berlīni sūta operatoru, kurš nofilmē viņas komentārus pirms pasaules filmu izlasēm Cēsu mākslas festivālam. Un cilvēki nāk skatīties, tikai šo komentāru dēļ.

Alvis Hermanis savu prēmiju ziedo, lai varētu izdot viņas grāmatu „Ardievu, Atlantīda!”.

Andrejs Žagars viņas lekcijās saklausītās atziņas pierakstījis īpašā blociņā, kuru mēdzot lietot vēl tagad…

Bet Gundars Āboliņš var piezvanīt rīta agrumā un pajautāt: ‘’Kurš bija tas mākslinieks, par kuru jūs mums stāstījāt, ka viņš vērojis savu mirstošo tēvu, bet pats pēc tam pieķēris sevi mākslinieka nežēlībā..?”

Un viņi visi bijuši Valentīnas studenti. Un pat tie, kuri nav, grib par tādiem būt, jo bijuši Valentīnas kinolektorijos vai piedalījušies kādos viņas rīkotos braucienos skatīties filmas padomju laikos, piemēram, uz Maskavu.

Man žēl, ka es neesmu bijusi kinozinātnieces Valentīnas Freimanes studente, no skolas gadiem atceros tikai vienu viņas kinolektoriju par sirreālismu un kino. Un epizodi ar ēzeli uz klavierēm un Salvadoru Dali… Toties tagad man bija uzdāvinātas vairāk nekā trīs stundas sarunai ar Valentīnu viņas Rīgas dzīvoklī. Tā kā viņai patīk nevis īsa e–pastu sarakste, bet gan garas telefonsarunas, tad mūsu tikšanos kolēģe Ruta Rikše norunā vairākās garās telefonsarunās. Ruta ar Valentīnu ir sen pazīstamas, man – atļauts nākt līdzi. Un sarunāties.

Šonedēļ es klausos un pārklausos sarunas ierakstu, no kura varēsim ēterā „palaist” vien nepilnu stundu, pietaupot vēl krāšņus stāstus par Valentīnas darbu Latvijas Radio 60. gados un pirmo radio seriālu „Māras Silenieces dienasgrāmata”’ ar Antru Liedskalniņu centrā. Tas esot bijis seriāls, kura dēļ kolhozos govis palika neslauktas, kamēr pēc klausītāju vēlēšanās nemainīja skanēšanas laiku, bet man tas ir radio vēstures atklājums. Tā kā radio arhīvā glabājas „Silenieces” ieraksti, tad solām šo stāstu izstāstīt arī jums. Bet pagaidām top viena saruna ēteram, tikmēr viss ieraksts paliks mūsu arhīvā, jo tajā ir vietas, kur Valentīna pati saka, lai to gan neraidām, kamēr neesot izstāstīts grāmatā, jo viņa jau palēnām stāstot par dzīvi padomju laikos, kaut gan tagad tas viss izklausoties pēc anekdotēm… Varbūt labi, ka tā! Jo pirmajā grāmatā „”Ardievu, Atlantīda!”” anekdošu nebija, tikai viena cilvēka stāsts par skaistu bērnību, intelektuālu ģimeni, mīlestību un prātam neaptveramu vajāšanu, kas „savus glābējus neizvēlas..” (par grāmatu vairāk - Valentīnai Freimanei veltītais LR1 2011. gada 23. janvāra raidījums «Kultūras Rondo»)

Raidījums svētdien (10.02.2013.) būs. Bet Valentīna Freimane jau ir savā Berlīnes dzīvoklī, kur vieglāk iziet ārā, kur apkārt zaļāks, kur gaiss – sausāks , kur sociālā un medicīniskā aprūpe - labāka. Un viņai tas ir svarīgi. Daudz laimes 91. Dzimšanas dienā, Valentīna! Turpināsim sarunu Berlīnē..

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti