Dimitera kungs publicējis rotaļlietu kasti, kas tikšot izsniegta vai nu pirmklasniekiem, vai nu bērnudārza audzēkņiem. Spēļu komplekta sastāvā ir mīkstās rotaļlietas abu dzimumu ģenitāliju izskatā, kā arī seši dažāda izmēra koka priekšmeti falla formā.
Pēc rakstītā var noprast, ka ar šādām lellēm bērniem būs jāspēlējas, jo Sandra Kalniete, Krišjānis Kariņš un Alfrēds Rubiks Eiroparlamentā ir nobalsojuši, ka tā tam būs būt. Pirmais, kas ienāk prātā, redzot šīs rotaļlietas – pieņemta direktīva, kas pavēl pašiem mazākajiem mācīties, kā izskatās dzimumorgāni un sekss. Pirms spriest par šādu veselības mācības stundu saturu, nolēmu tomēr iemest aci vietējos ziņu portālos, lai uzzinātu, par ko īsti nobalsojuši trīs seksa magnāti Kalniete, Kariņš un Rubiks. Lai kas tas arī būtu, prieks, ka ir lietas, par kurām šie trīs cilvēki var vienoties.
Otrdien Eiropas Parlamentā pieņemta rezolūcija par to, ka jācīnās pret homofobiju. Rezolūcija nav direktīva, tāpēc katras dalībvalsts normatīvos un citus aktus īsti neietekmē. Ir nolemts, ka jācīnās pret homofobiju.
Lielākā daļa Eiroparlamenta deputātu vienojušies par to, ka derētu ierobežot homofobiju, jo nav labi, ja homoseksuāļus iekausta vai nepieņem darbā.
Tiktāl nesaprotu, kā šī mērķa sasniegšanai varētu izmantot Kaspara Dimitera ieteiktās rotaļlietas.
Eiropas Parlaments nenorāda, kā tieši būtu jācīnās pret homofobiju, tāpēc nekas cits neatliek, kā pašai izdomāt, ko darīt. Sāksim ar to, ka fobija nav nekas patīkams. Tās ir paniskas bailes, kas liek svīst, trīcēt, ģībt. Tas patīk tikai trauslām meitenēm no Ziemeļvalstu filmām. Domāju, ka, piemēram, ļaudis, kas ģībst, ieraugot zirnekli, ļoti gribētu spēju bezemocionāli paiet garām šiem dzīvniekiem.
Pieņemam, ka homofobija ir bailes tikai no homoseksuāli orientētiem ļaudīm. Kā cīnīties pret fobiju? Nedrīkst sākt ar baiļu pārņemtā cilvēka iesviešanu praidā. Jāsāk ar mīlestības slavināšanu.
Iesaku 20 reižu dienā noklausīties dziesmu „Bez mīlestības nedzīvojiet” – tas varētu cilvēku novest līdz tam, ka viņš ticētu - labāk mīlēt nekā nemīlēt.
Kad tiktu pieņemts vispārējs mīlestības koncepts, palēnām varētu virzīties tālāk. Lai cīnītos ar savām bailēm, ar tām ir jāsatiekas. Praids? Nē, par ātru. Varētu klausīties Džona Grānta (John Grant) mūziku, mīlēt to, bet tikai vēlāk atklāt, ka šis mūziķis ir gejs. Tādejādi varētu palēnām sākt pieņemt viedokli, ka geji ir spējīgi uz ko skaistu.
Tālāk jāuzņem filma par to, kā homofobs nonāk situācijā, kad viņu no nāves var glābt tikai nieru transplantācija un par donoru kļūst homoseksuāli orientēts cilvēks.
Tā bijušais homofobs pamostos no operācijas un secinātu, ka tiešām bez mīlestības vairs nebūtu dzīvotājs.
Baiļu uzveikšana nebūs viegls un ātrs process, bet tas ir tā vērts. Man ilgus gadus bija šausmīgi bail no riteņbraucējiem, jo reiz viens idiņš mani notrieca, bet tad es mazliet padzīvoju Amsterdamā un tiku tam pāri. Jutos brīnišķīgi. Nākamais solis pēc „Bez mīlestības nedzīvojiet”, mūzikas un kino varētu būt ceļojums uz kādu valsti, kur ir atļautas laulības viena dzimuma ļaužu starpā. Kad dzīvoju Nīderlandē, kas ir homoseksualitātes karaļvalsts, tomēr nenovēroju, ka lesbietes masveidā man mestos virsū ar mērķi pievērst mani citai seksuālajai orientācijai. Būšu precīza – tā nenotika nevienu reizi.
Tomēr tiem, kas vēlas pieveikt fobiju, ceļojumam ieteiktu izvēlēties, piemēram, Spānijas pilsētu Bilbao marta beigās, kad Latvijā vēl sniegs un sāls uz ielām, bet tur – ziedi, saule un prieks. Tā starp peldēm, sardīnēm un sērfošanu i nepamanītu, ka sangrijas glāzi ir pasniedzis bārmenis, kurš pirms divām nedēļām apprecējis vīrieti. Pie viena varētu aiziet uz slaveno Gugenheima muzeju un, atgriežoties mājās, secināt, ka apziņa, ka kaut kur kopā dzīvo viena dzimuma ļaudis, nav sabojājusi brīvdienas. Tas būtu milzīgs solis pretī savu baiļu iznīcināšanai.
Kā šeit varētu palīdzēt Kaspara Dimitera publicētā ģenitāliju rotaļlietu kaste, ko izsniegtu bērnudārzu audzēkņiem? To es īsti nezinu, jo bērnudārzā nekad neesmu gājusi, līdz ar to man nav ne jausmas par to, kas tur notiek un kā tur cīnās ar paniskām bailēm no kaut kā. Bet, ja tieši šādi izskatītos Eiroparlamenta „ceļvedis pret homofobiju”, tad tomēr ieteiktu trīsgadniekiem regulāri simulēt gripu un uz bērnudārzu neiet. Varbūt jēdzīgas mantiņas, bet diez vai plīša ģenitāliju terapija palīdzētu cīnīties ar bailēm.
