Bēres un Latvijas-Baltkrievijas robeža. Operatora un režisora vērojumi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Informatīvās telpas un Latvijas medijiem nesasniedzamie cilvēki, izzūdošie ciemi un sava ciema pēdējie iedzīvotāji pierobežā, vietējie biznesmeņi un sava ceļa gājēji ir dokumentālista Ivara Zviedra jaunā īsfilmu stāstu cikla "Klausītājs" centrā. Šis cikls skatītājiem pieejams ceturtdienās Latvijas Televīzijā un replay.lv. Piedāvājam režisora Ivara Zviedra un operatora Haralda Ozola stāstus un pierakstus par 3.epizodi - "Bēres un Latvijas-Baltkrievijas robeža".

Ivars Zviedris 

Pēdējo gadu laikā no Latvijas kartes ir pazuduši vairāk kā 1500 ciemi. Daudzos mīt vien pāris pensionāri. Mūsu šīs vasaras filmēšanas ekspedīcijas laikā nofilmējām bēres uz Latvijas - Baltkrievijas robežas. Šajos kapos vēl ir dzīvība. Kādos citos tā lēnām dziest.

Var redzēt, ka kapu pieminekļu bildes uz porcelāna ovāliem ir darinājis viens un tas pats meistars. Apģērbs, ūsas, frizūras un akmenī iekaltie gada skaitļi liecina, ka esmu ieradies iepriekšējā gadsimta sākumā, kad te pierobežā valdīja rosība. Šobrīd te ir cita aina. Par to liecina kāds nogāzies akmens krusts, kurš uz pusēm ir pāršķēlis porcelāna portretu, kas apaug ar sūnām. Kāda cita kapu kopa pavisam ir aizaugusi. Kā aizejošas dzīvības apliecinājums šur tur pie kapa vēl redzams pa pusei salūzis grābeklītis, ar ko uzgrābt kapu.

Globalizācijas mašīna strādā ar pilnu jaudu. Tā sūta prom no pierobežas ne tik vien jaunos cilvēkus, bet arī vecos, kuri te ir nodzīvojuši visu savu dzīvi.

Sirmgalvji vairs nevar nest ūdeni no akas un malku sagādāt. Bērni viņus aizved prom.

Ludis Maču sādžā ir palicis viens. Pagājušajā gadā nomira viņa kaimiņš. Tagad viņš tiešām te ir viens, un viņa lielākā vēlēšanās ir nomirt. Kamēr Ludi filmējam, viņš vairākas reizes atkārto, ka ir gatavs doties prom. Un tad arī Mači būs tukši.

 

Haralds Ozols

Kad apspriedām “Klausītāja” cikla potenciālos tematus, pierobežā dzīvojošo skaita sarukšana bija pirmā, kas ienāca prātā. Tas ir temats, kurš nav padziļināti jāpēta vai jāmeklē, tas pats uzmācīgi nāk virsū kā melni lietus mākoņi, un pat optimistiskākajiem zelta maliņas meklētājiem nāksies no tiem patverties, ierodoties pierobežā.

Kopš pirms pāris gadiem sākām apbraukāt pierobežu, esam pieredzējuši vairāku skolu statusu samazināšanu vai slēgšanu, veikalu aizvēršanu un arī mūsu filmēto varoņu aizbraukšanu un nāvi. Ir mazliet baisi tik uzskatāmi redzēt apdzīvoto vietu izgaišanu, un es nerunāju par datu apkopojumiem vai statistiku, jo kam tādam pietiek ar vietējo ciema tanti, kas uz pirkstiem spēs izskaitļot iedzīvotāju izmaiņas gada laikā.

Ir tiešām vietas, kuras varētu nosaukt par “spoku pilsētām”. Izcilas “lokācijas” apokaliptisko mākslas filmu uzņemšanai. Filmēšanas laukumā valdīs pilnīgs klusums, atskaitot vējā brakšķošās koka mājiņas, nebūs jānorobežojas no apkārtējiem, jo tādu tur vienkārši nav, un filmēšanas komanda pēc tam var apmesties vietējās ēkās, kuras pirms pāris gadiem pametušie iedzīvotāji ir atstājuši pilnīgā kārtībā.

Ļena
Ļena

Varbūt šķiet, ka es pārspīlēju, taču kopā ar Ivaru tiešām esam apskatījuši vairākas mājas, kurās nav iespējams pateikt, vai kāds tās vēl apdzīvo. Atliek tikai iet un klauvēt. Tā mēs reiz satikām Ļenu, kas kā bagāta kundze viena pati apdzīvoja veselu daudzdzīvokļu namu bez elektrības un ar plēvēm aizdarinātiem logiem. Viņa arī runāja par kādreizējo dzīvesbiedru spokiem un to, kā pat tie ir pametuši viņas apdzīvoto pierobežu.

 

Anotācija dokumentālajai sērijai: 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti