Atis Klimovičs: Visapspriestākā mākslas filma Ukrainā – «Donbass»

Beidzamajā laikā par skatītāko un apspriestāko ukraiņu mākslas filmu Ukrainā kļuvusi pazīstamā režisora Sergeja Lozņicas aktierfilma “Donbass”. To noskatoties, kļūst saprotams, kādēļ šis kino darbs izraisījis plašas diskusijas, kurās izteikto viedokļu amplitūda sniedzas no augstas atzinības līdz pat klajam noliegumam.

Filmas nosaukums atklāj, ka tā stāstīs par teritoriju Ukrainas austrumos, kur jau piekto gadu turpinās karš. Un patiesi, tas ir stāsts par teritoriju, kuru nepārprotami pametis Dievs. Tur norisinās kaut kas tāds, kam lielākā daļa šeit dzīvojošo vienkārši nespētu noticēt, jo normāls cilvēks Eiropā dzīvo pilnīgi citā pasaulē. Tādā, kur tiek ievērotas indivīda un nācijas pamattiesības, sākot ar tiesībām uz dzīvību. Taču ne visur ir tāpat un ne visur cilvēka dzīvībai tiek piešķirta pienācīga vērtība.

Donbasā, kā redzams filmā, dzīvības cena ir pavisam zema,

tur cilvēki tiek uzskatīti par izmantojamu materiālu, no kura nepieciešamības gadījumā var aukstasinīgi atbrīvoties.

Tie, kas atzinīgi novērtējuši Lozņicas veikumu, droši vien pateiks labus vārdus par filmas izteiksmes veidu. Brīžam pārņem sajūta, ka skaties dokumentālo kino vai vismaz kvalitatīvu televīzijas reportāžu. Turklāt vide, kurā norisinās darbība, ir autentiska, un notikumi nav izdomāti, gluži tāpat kā ļaužu izturēšanās. Vienkārši filma nemelo – tajā ir daudz lamāšanās - kā reti kurā citā filmā -, un tas ir vietā. Protams, tas atstāj nomācošu iespaidu, tāpat kā ļaunā un absurdā vide kopumā. Šī vide ir slepkavnieciska, korumpēta un melīga. Gribētos teikt, ka tādā nav iespējams dzīvot. Esmu saticis daudzus ukraiņus, kas laikus sapratuši šī ļaunuma mērogus; cits ar bīstamiem piedzīvojumiem, cits bez tādiem no turienes izbēguši. 

Labi saprotams, kādēļ pret Lozņicas filmas demonstrēšanu skaļi protestēja Krievijas vēstniecība Ukrainā.

“Donbasu” vajadzētu redzēt arī mūsu 9.maija svinētājiem, taču viņi to, visticamāk, neredzēs. Un neuzzinās, ko reālās kontūrās nozīmē tā sauktā "krievu pasaule". Tas ir ļoti svarīgi, taču atbildes nav – kādā veidā iespējams runāt ar kontingentu, ko Ukrainā dēvē par "vatņikiem". Kā saprasties ar vecākās paaudzes cilvēku, kuru bez cenzūras pavadītos nu jau 30 gados nekas nav pārliecinājis un kurš neatslābstoši turas pie mīta par labo un vareno PSRS. Par Gulagu šim cilvēkam nav jāizlasa desmitiem grāmatu, pietiks vien ar dažām, vēlams palasīt arī kaut ko no Viktora Surova, no Timotija Sanaidera, pāris darbus par holokaustu, vēlams izlasīt par Ziemas karu, uzzināt par poļu, latviešu un citu tautību cilvēku iznīcināšanu PSRS 20.gadsimta 30.gados, par Golodomoru Ukrainā.

Bet, ja šo 50-60 gadus veco Latvijas iedzīvotāju visi minētie notikumi nekādi nav uzrunājuši, tad viņš arī nekad nenoskatīsies filmu “Donbass” (tas, ka šo filmu dažādu iemeslu dēļ pie mums tik un tā neparādīs, ir cits jautājums). Un neuzzinās, kāda tuvplānā izskatās "krievu pasaule". Viņš neuzzinās, cik tā ir atbaidoša. Viņš turpinās skatīties Krievijas melu televīzijas kanālus, atbalstīs "Krimnaš" un slēpto agresiju Donbasā, un varbūt līdzīgi filmas “Donbass” personāžam arī gribēs pārmācīt nelādzīgos Rietumus. Patiesi nezinu, par ko lai mēs savā starpā runājam…

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti