Tagad šim noziegumam Molētā pievērsta atbilstoša uzmanība, pieminot aukstasinīgi nogalinātos cilvēkus un arī godinot tos lietuviešus, kas riskējot ar savu un arī radinieku dzīvībām, izglāba daudzus ebrejus. Pavisam vācu okupācijas laikā tikuši iznīcināti 90% no Lietuvas 240 tūkstošiem ebreju. Lielākā daļa šo cilvēku nogalināti aptuveni 200 dažādās Lietuvas vietās.
Kā varēja noprast no pilsētas mēra Staša Žviņa teiktā,
katras valsts vēsturē ir ne tikai svētku un prieka datumi, bet arī dienas, kad nāktos sajust skumjas, sāpes un vainu.
Lietuvai tādas dienas esot saistītas ar Otrā pasaules kara laikā šīs valsts (tā gan bija okupēta) teritorijā izvērsto izrēķināšanos ar ebrejiem. Molētas mēra teiktais, iespējams, liecina par attieksmes maiņu pret holokaustu un jaunu izpratni, kā veidojamas attiecības ar pagātnes notikumiem.
Tā vairs nav turēšanās tālāk no šiem noziegumiem, aizsargājoties ar faktiski pareizo un it kā neapgāžamo apgalvojumu, ka Lietuvas valsts taču tajā laikā nepastāvēja.
Agrāk populārs bijis viedoklis, ka notikušais pavisam maz vai pat nemaz neattiecas uz lietuviešiem. Droši vien, līdzīgi bijis arī Latvijā. Tomēr ir grūti spriest, cik lielā mērā tas šobrīd mainījies, tam būtu nepieciešams īpašs pētījums. Pieņemot, ka vēsturiskā apziņa tomēr ir evolucionējusi, skatījums un izpratne par holokaustu Latvijā tagad varētu būt savādāks nekā pirms divdesmit gadiem.
Žvinis īpašu uzmanību pievērsa vietējiem kolaborantiem, kas ar piesliešanos noziegumam izdarījuši milzīgu ļaunumu vietējai (lietuviešu) kristīgajai kopienai. Ar savas vainas un līdzatbildības atzīšanu pretēji iebildumiem (tādi noteikti būs) tiek parādīts nevis vājums, bet gan tieši spēks.
Tāds apliecina briedumu un spēju uzņemties atbildību par notikumiem savā valstī. Pat, ja tā uz kādu laiku tikusi okupēta.
29.augustā visiem, kas bija ieradušies Moletā, bija iespējams nosoļot nedaudz vairāk par pusotru kilometru, izejot 1941.gada augustā noslepkavoto cilvēku beidzamo ceļu. Tur bija gan no dažādām valstīm atbraukušie ebreji, gan lietuvieši no Viļņas un citām pilsētām, poļi un latvieši. Izejot šo sāpju un ciešanu maršrutu, kura beigās tika atklāts piemineklis holokausta upuriem, šķita nepieciešami vēlreiz pārdomāt pazīstamo teicienu "Nekad vairs!". Kaut vai tikai tāpēc vien, ka cerības uz labiem miera pilniem laikiem diemžēl izrādījušās pilnīgi nepamatotas.
Arī vairāki ebreji, kas uzrunāja uz piemiņas pasākumu atbraukušos, starp tiem Izraēlas vēstnieks Lietuvā Amirs Maimans, uzsvēra vēsturiskās atmiņas nozīmību. Būtībā vēlreiz precīzi norādot, cik tas ir nozīmīgi. To svarīgi nodot nākamajam paaudzēm. Īpaši tika pieminēti holokaustā izdzīvojušie, kas neesot krituši galējā naidā, bet ar savu izturēšanos viscienījamākajā veidā parādījuši, kā pārvaramas šādas traģēdijas.
Patiesai un precīzai vēsturiskajai atmiņai jākļūst par pamatu, lai nekad vairs nevarētu atkārtoties līdzīgi noziegumi.
