Allaž rosīgs savā nelielajā lauku saimniecībā, kurā tagad palicis tikai paliels ruksis un ducis vistiņu. No gotiņas turēšanas nesen abi ar sievu atteikušies, jo tās aprūpēšana prasījusi pārāk daudz pūļu. Skolas laikā un vēlākos gados sportojot iegūtais rūdījums joprojām ļaujot turēties tonusā un nenogurdināmi vadīt vietējo mednieku kolektīvu “Vientuļie vilki”. Ar sava 40 vīru lielā mednieku pulka veikumu Ojārs ir apmierināts, un tas redzams Baltinavas novada muzejā, kur gaišā istabā iekārtota “vilku” trofeju izstāde.
Aplūkojams visai prāvs nomedītais vilks, no kura nagiem reiz nebija izdevies izvairīties medību laikai, arī lūsis, kuru skaits vietējos mežos esot visai prāvs, un arī daudz dažāda izmēra ragu – vieni no tiem esot sevišķi ievērojami.
Situācija tiešā robežas tuvumā ar Krieviju beidzamajā laikā neesot īpaši mainījusies. Meža zvēru, pēc Ojāra novērojumiem, mazāk nepaliekot, vienīgi jau tagad varot secināt, ka mežacūkas esot ievērojami cietušas. Šo dzīvnieku skaitu nopietni samazinājis cūku mēris.
Savās mednieka gaitās daudz laika pavadot gan ejot kājām, gan pārvietojoties nelielajā apvidus automašīnā ''Suzuki''. Pavasarī pamanījis sveša cilvēka pēdas, bijis skaidrs, ka tās piederējušas robežas pārkāpējam. Paziņojis robežsargiem. Vai svešais gājējs ticis notverts, pārliecības neesot, jo robežsargu suns toreiz pazaudējis pēdas.
Pavisam nesen kļūme gadījusies astoņiem vjetnamiešiem, kas pamanījušies iemaldīties tieši vietējā robežsarga mājā – tādēļ pavisam drīz visi atradušies “drošībā”.
Lielie saimnieki darba rūpēs
Līdzīgi mednieku vadītājam Ojāram arī graudu saimniecības ”Riekstiņi” īpašniekam Guntaram Bartkevičam piemīt līdzīgs lepnums par Baltinavas novada un visas Ziemeļlatgales attīstību.
Pēc viņa teiktā, ne vienam vien galvaspilsētas pārstāvim bijis liels pārsteigums par šī lauku uzņēmuma saimniekošanas līmeni. Iepriekšējo reizi “Riekstiņos” esmu bijis pirms trim gadiem, un kopš tā laika uzņēmumā, kas tiek uzskatīts par vienu no modernākajām graudu saimniecībā valstī, acīmredzami padarīts daudz darba. Īpaša nozīme saimniecībā tiek pievērsta arī apkārtējai videi, kas atgādina rūpīgi koptu atpūtas zonu. Biznesā pozitīvas izmaiņas devusi arī kvalitatīvu autoceļu izveidošana. Daudzi vietējie iedzīvotāji ir apmierināti ar pastāvīga darba iespēju “Riekstiņos”.
Tikpat darbīga atmosfēra vērojama Upītes pagasta prāvajā zemnieku saimniecībā “Kotiņi” (pamatnodarbošanās – graudkopība), kas aizvien paplašinās. Arī tās īpašnieks Aldis Ločmelis ir gandarīts par to, ka “Kotiņos” regulāru darbu atraduši ap trīsdesmit vietējo iedzīvotāju. Viņa nākotnes redzējumā stabila vieta esot atvēlēta arī apkārtnes mazākajiem saimniekotājiem.
Aldis nepiekrīt citiem Latvijas lauku lieluzņēmējiem, kas uzskata, ka jēga pastāvēt esot tikai prāvajām saimniecībām. “Kotiņu” īpašnieks nevēlas redzēt sev visapkārt no cilvēkiem brīvu tuksnesi.
Nākamgad paredzēts atklāt interesantu objektu tūristiem, kurā būs iespējams iepazīties ar Latgales kulinārajām prasmēm. Tur būšot sešas jaunas darba vietas. Novadam, kas atrodas pie pašas Krievijas robežas, tas esot vērā ņemams ieguldījums.
Pie pieminekļa represētajiem
14.jūnijā pie Vecumu ciema klusējošās dzelzceļa stacijas, kas palikusi bez sliedēm, notika padomju varas represijās cietušo piemiņai veltītas piemiņas plāksnes atklāšana.
Uz to bija ieradušies vairāk par divdesmit cilvēkiem. Viņu vidū daži, kas padomju represijas pieredzējuši paši. Vecumu pagasta pārvaldes vadītāja Ligija Logina norādīja uz to, ka toreiz – pirms 75 gadiem bijusi silta vasaras nakts, briedusi labība, visi gatavojušies Jāņiem un tad pēkšņi daudzās mājās ieradušies negaidīti ciemiņi. Cilvēki bez tiesas notiesāti, aizvesti tālumā. Tikai par to, ka mīlējuši savu zemi un godam to kopuši. Daudzi tā arī palikuši uz mūžu tālumā, bet no tiem, kas atgriezušies, ne vienam vien uz visu mūžu palikušas nenorimstošas sirdssāpes. “Mums jādara viss iespējamais, lai neatkārtotos šāda traģēdija. Lai jums laba veselība, paldies, ka atnācāt!”
Leontīne Spridzāne ciešanu ceļā devusies astoņu gadu vecumā, kad viņu kopā ar māti un dažus gadus vecāko brāli aizveduši svešumā. Šis sods, pēc viņas domām, ticis piemērots par ģimenes stūrgalvīgo atteikšanos iestāties kolhozā. Omskas apgabalā pavadīti nepilni astoņi smagi gadi. Atgriezušies Latvijā, bet viņu mājas bijušas aizņemtas. Tur mitinājusies ģimene no Krievijas un kāda vietējā iedzīvotāja. Nav gribējuši atbrīvot māju, saukuši represētos par bandītiem.
Tomēr beigu beigās izvākušies un ciema vadība bargi noteikusi Leontīnes mātei, ka viņi varēšot atkal tur dzīvot, ja vien piekritīšot strādāt kolhozā. “Ir smagi domāt par notikušo, atcerēties izvešanu un pārciesto,” saka Leontīne, kas vienlaikus ir gandarīta par to, ka joprojām abi kopā ar vīru dzīvojot un saimniekojot viņas vectēva laikā celtajā mājā.
