Pusfinālā gūti 8 vārti, vidēji 4,0 vienā spēlē, kas ir augsts rādītājs. Tas ir labākais rādītājs kādā no čempionāta posmiem, taču notika tikai divas spēles. Toties to likme bija fināls un tādās reizēs visbiežāk vārtu nav daudz, ko apliecināja arī otrs pusfināls. Pragmatisms pāri visam. Pieci vārti šoreiz gūti pirmajā puslaikā, vieni 90.minūtē. Paši pirmie pusfināla vārti krita pēc standartsituācijas (stūra sitiena). Bumba vārtos tika raidīta gan ar kreiso kāju (Toni Kross), gan ar labo (Andre Širle), gan no gaisa (Tomass Millers), gan pēc lieliskām izspēlēm (Sami Kedira, Andrē Širle). „Dubli” savā kontā ierakstīja džokers (Širle). Ar atkārtotu raidījumu vārtus guva Miroslavs Kloze, uzstādot čempionātu rezultativitātes rekordu – viņa kontā jau 16 vārti. Toties šoreiz „klusēja” galva. Bija arī vairāki vārtsargu meistarstiķi – Manuels Noijers (pēc Paulinju sitiena), Žulio Cēzars (pēc Tomasa Millera tālsitiena). Viena spēle ievilkās 11 m sitienu sērijā, kur teicamu reakciju parādīja argentīniešu pēdējā robeža Serdžio Romeru.
Tradīcija tiek turpināta. Arī šajā turnīra posmā uz mājām tikai aizsūtīti kādreizējie trofejas ieguvēji – Brazīlija.
Dantes traģēdija
2002.gada pasaules čempionāta fināla Brazīlija – Vācija atkārtojums galīgi neizdevās. Vācija pusfinālu sasniedza labākajā virknējumā un labā noskaņojumā. Joahimam Lēvam izdevies radīt kārtējo labo ansambli, tomēr kauss par katru cenu no tās netika prasīts, jo čempionāts kā nekā notiek Brazīlijā, un saimnieku mērķis bija sestais tituls. Tas, protams, spieda uz ne visai pieredzējušo komandu (tas nekas, ka pieredzējis ir Luišs Filipe Skolari un spēlētāji nāk no vislabākajiem Eiropas klubiem). Pie visa tā izlase malā šoreiz palika gan uzbrukuma līderis Neimars, gan komandas kapteinis un aizsardzības serde Tiagu Silva. Aizstājēji nebija no „Ādas bumbas” pagalma – Bernards pieredzi krāj pie Mirčas Lučesku Doņeckas „Shaktar”, bet Dante – pie Pepes Gvardiolas Minhenes „Bayern”.
Ja paskatās formāli, tad par pašu galveno vaininieku var pasludināt Danti, kam nu būtu jāmeklē pilnīgs patvērums Vācijā. Brazīliešu aizsardzība bija kā Centra pasāža. Trauksmes zvanu ieskandināja jau pirmie vārti – pēc stūra sitiena Millers bumbu tīklā raidīja, neviena nepieskatīts, un nevis ar galvu, bet ar kāju... Taču šie vārti galīgi sagrāva Skolari zēnus un neviens psihologs tur neko nespētu glābt. „Žīds ar kuli” tādā brīvībā soda laukumā pat apjuktu. Un te nu atbildība jāuzņemas ne tikai Dantem un vēl trijiem aizsargiem, bet visai komandai, kas bija vai nu negatava vai vēl drīzāk pārgatavojusies un pirmie zaudētie vārti viņus galīgi salauza. Taisnības labad der piemetināt, ka vāciešu uzbrukumu efektivitāte bija fantastiska – pa vārtiem sita 14 reizes un 7 raidījumi bija rezultatīvi. Brazīliešiem no 18 sitieniem tīklu sasniedza tikai viens. Ko līdz bumbas kontrole (51:49) Brazīlijas labā, ja zaudētām divcīņām ir krietni iespaidīga nozīme (45:55).
Ļoti iespējams, ka daudzi vācieši šos skaitļus (minūtes, kad gūti vārti) tagad izmantos Loto spēlē – 11, 23, 24, 26, 29, 69, 79. Ar mēs varam pamēģināt, tikai laimests diez vai būs brangs, jo daudzi būs likuši uz vienas kārts.
Brazīlieši oficiālā spēlē savā laukumā nebija zaudējuši 39 gadus un zīmīgi, ka 1975.gadā Peru (1:3) viņi piekāpās tieši Beluorizentē. Tik smagi pasaules čempionāta finālturnīrā viņi vispār nebija zaudējuši. Par daudz rekordu. Tāpēc gandrīz ikviens no komandas 8.jūlija vakaru jau nosaucis par melnāko dienu savā dzīvē, bet šur tur Brazīlijā par sāka ost pēc pulvera. Laiks gan futbola brūces dziedē ātrāk kā kara rētas.
Van Gāla ģenialitātes gals
Pirms otrās pusfināla spēles Argentīna - Nīderlande, protams, daudzi pieminēja vēsturisko 1978.gada finālu. Vēsture gandrīz atkārtojās, tikai šoreiz palīgā vēl nācās ņemt 11 m sitienus. Argentīnai varbūt palīdzēja arī fakts, ka 9.jūlijs ir viņu valsts svētki – Neatkarības diena.
Uzvarētāju galvenais treneris Alehandro Zabella atzina, ka 0:0 bijis taisnīgs rezultāts. Un kā vēl – ja abas komandas kopā 120 minūšu laikā pa vārtiem sita tikai mazliet vairāk kā Vācija pret Brazīliju 90 minūtēs (15:14), bet vārtu rāmī pa abām trāpīja gandrīz uz pusi mazāk kā Vācija (8:12).
Runas par Luisa van Gāla ģenialitāti arī ir pārspīlētas. Protams, viņš notrāpīja ar dažām maiņām, vispirms jau pret Kostariku ar Timu Krulu. Labi, Argentīna bija ciets rieksts, kas play off ne reizi nav ļāvusi pārspēt Romero. Taču pret to pašu Kostariku, lai arī centrālamerikāņi bija izsituši no čempionāta Angliju, Itāliju, Urugvaju, nespēja bumbu ieraidīt vārtos. Īsti labs oranžo izpildījumā bija otrais puslaiks pret Spāniju. Visu savu spēlētāju potenciālu van Gāls tā arī neatklāja un nespēja izveidot ansambli, kas gatavs nospēlēt visu turnīru. Komanda, kas 240 minūtēs no spēles neguva nevienus vārtus, nebija pelnījusi būt finālā.
Tagad daudzi diskutē, kāpēc 11 m sērijai van Gāls nepataupīja Timu Krulu. Diemžēl maiņu limits tika izsmelts ātrāk. Van Gāla argumenti ir gana pamatoti – Bruno Indi Martins netika galā ar pretspēlētāju, jau bija nopelnījis brīdinājumu un varēja atstāt arī Holandi mazākumā. Nigels de Jongs vēl nebija pilnībā atlabis no savainojuma un visu spēli noturēt laukumā viņu būtu riskanti. Robins van Persijs pamatlaika sākumā jau bija izsmēlis visu spēkus un arī bija jānomaina. Nenomainot varēja arī nenoturēties līdz 11 m sērijai. Cita lieta – ja jau vēl dienu pirms mača van Persijs un de Jongs bija „uz slimības” lapas, vai nebija pārlieks risks abus uzreiz likt sākumsastāvā? Protams, ka abi ir svarīgi zobrati Nīderlandes spēlē, taču - vai nebija labāk vesels Jans Huntelārs nekā ne īsti vesels van Persijs? Un kaut kas nebija kārtībā ar mehānismu, ja reiz divi spēlētāji atteicās pirmie iet pie 11 m atzīmes un atbildību nācās uzņemties Robam Vlāram, kam nasta bija par smagu. Kā mazs mierinājums van Gālam var būt fakts, tieši viņš bija pirmais Romero treneris Eiropā, jo no Argentīnas viņš pārcēlās uz AZ Alkmaar, ko toreiz vadīja van Gāls.
Arī Argentīna, Lionelu Mesi ieskaitot, brīnumus laukumā nerādīja. Pat brīvsitienu no ļoti labas vietas sita pa taisnāko ceļu. Tomēr tieši viņš radīja laukumā pārliecību un bez šaubu ēnas kā pirmais devās izpildīt 11 m sitienu. Alehandro Zabellam bija vienkāršāk – nevajadzēja gaidīt mistiskās minūtes, lai mainītu spēlētājus vai kādu taupītu. Serdžio Aguero, Rodrigo Palasio un Maksi Rodrigesu laida laukumā, kad visvairāk vajadzēja.
Kimi, ne Rodrigesi
Argentīnai izšķirošo 11 m sitienu realizēja džokers Rodrigess, kas tomēr nav tik populārs kā Hamess Rodrigess. Rodrigess arī nav populārākais šī čempionāta uzvārds, lai arī čempionātā spēlē deviņas spāniski runājošas izlases. Kā izrādās, vispopulārākais uzvārds ir Kims – un visi seši spēlēja Korejā. Brazīlijas laukumos bija pieci Silvas, četri Gonsalesi un Ernandesi, trīs Valensias, Martinesi, Sančesi, Lī un arī Rodrigesi. Viens Džonsons un neviena Ivanova, viens Millers un neviena Štirlica.
Pasaules čempionāts Brazīlijā notiek otro reizi un arī brazīlieši nebūs čempioni. 1950.gadā triumfēja viņu ziemeļu kaimiņi Urugvaja un šoreiz, nedod Dievs, ka tas varētu būt cits ziemeļu kaimiņš Argentīna, kas arī ir finālā. Tie ir gandrīz tikpat sāpīgi dūrieni starp ribām kā, ja Pasaules koru olimpiādē Rīgā triumfētu lietuvieši vai igauņi. Izaura jau raudāja divus vakarus pēc kārtas.
