Komentāru telpā nākas atbildēt uz politoloģes Ilzes Ostrovskas jautājumu - ko darīs krievi Latvijā, ja te būs Krievijas karavīri?
Šis un citi jautājumi ap notikumiem Ukrainā ir ļoti svarīgi. Par tiem runā. Prognozē un analizē. Izvirza pieņēmumus un piedāvā risinājumus. Lielākā daļa no teiktā ir būtiska, tomēr jūtams daudzpusīgu informācijas avotu trūkums.
Sarunā, kura nerimst, kurā ir daudz neatbildētu jautājumu, pietrūkst to dalībnieku, kuri varētu uzstāties savā vārdā, aizstāvēt savu pozīciju, piekrist, strīdēties un reaģēt. Tie ir Latvijas un citu Baltijas valstu cittautieši.
Vismaz latviski rakstošo mediju saturā pietrūkst šo cilvēku kā dažādu, regulāru un dzirdamu sarunas dalībnieku. Tāpēc diezgan komfortabli varam turpināt spriest par Kremļa propagandas apmātajiem Krievijas iedzīvotājiem, par Pirmā Baltijas kanāla ietekmi uz Latvijas krievvalodīgo kopienu, par protestējošiem vai Putina politiku atbalstošiem māksliniekiem, par „Jaunā viļņa” cienītājiem...
Katru dienu varu uzzināt, ko domā Lietuvas prezidente, ko saka ANO amatpersonas, Obama, Putins un Eiropas Savienības birokrāti. Daudzi mediji piedāvā Kijevas un Simferopoles ielās satikto cilvēku attieksmes, vērtējumus.
Bet diezgan grūti uzzināt, ko domā Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji. Lai gan par viņiem runā daudzi.
Ar reportāžu no Krimas aneksiju atbalstoša piketa pie Krievijas vēstniecību nepietiek. Kijevu pieminoši plakāti pie Izglītības un zinātnes ministrijas rāda tikai draudus, radikālas izpausmes. Par maz ir noklausīties radio "Baltkom" raidījumu “Informatīvo maratonu” 16.martā, kur visi zvani uz Krimu no studijas Rīgā sasniedza tipiskas “Kremļa lakstīgalas”, kam bija jāatbild uz jautājumu par “esesiešu maršu Rīgā”. Šī informācija noder, lai atcerētos pazīstamās konstrukcijas, redzētu krievu valodā raidošu mediju darba modeli. Lai cik vērtīgas domas izteiktu daži, - kā paši smejas - “labie krievi” latviešu mediju saturā, lai cik precīzi izteiktos Alla Petropavlovska LTV1 diskusijā “Skats no malas”, tas ir pārāk maz. Apsmaidīt Ušakova rokas bučošanu mītiņā pēc Zolitūdes nelaimes nav grūti, bet interesanti būtu jautāt kundzītēm bučotājām – kāpēc jūs to darāt, ar kādu domu, ko vēlaties panākt?!
Es, protams, pati jautāju un saņemu atbildes no cittautiešiem. Sarunas ir konkrētākas, nekā tās prognozes un pieņēmumi par “viņiem”, kuri piepilda ziņu lapas. Sarunas ir ļoti interesantas.
Tāpēc gribu atbalstīt trešdienas, 19.marta „Sastrēgumstundā” sociologa Arņa Kaktiņa ierosināto - sākt sarunāties ar Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. To pirmā varēja darīt LTV1 diskusija – uzaicināt pilnu studiju ar cittautiešiem un uzklausīt, izjautāt, saprast.
Jautājot var iegūt jaunus ziņu avotus, svaigu informāciju, kuras tik ļoti pietrūkst līdzīgu domu piepildītajā mediju saturā.
Šajās dienās, kad informācija mutuļo ik minūti, šķiet, vienlaikus ir ieildzis daudzu jautājumu pilns klusums. Bet klusēšana nenozīmē, ka cilvēkam nav domu, tā nenozīmē arī piekrišanu. Facebook.com un portālu komentāru telpa ir piepildīta ar cittautiešu domām par Ukrainu, par Krimu, par Latviju. Tās vērts uzklausīt, izcelt lielo un populāro mediju saturā. Atšķirīgās mediju telpas rada ne jau tikai mediju lietotāji, tās uztur arī satura veidotāji.
