Vesela diena tajā bija veltīta žurnālistikas praksei katastrofu, nelaimju un riskantu situāciju laikā. Netipiskai, jo gatavošanās satraucošiem notikumiem un informēšana par to, kas varētu būt, atšķiras no pierastā – mediji parasti rāda, kas notiek vai kas jau noticis.
Protams, ka šajās diskusijās visapbrīnojamākos piemērus sniedza Japānas sabiedriskais medijs NHK. Ļoti spēcīga organizācija, kas runāja par savām kļūdām, par mācībām, par iespējām. Viena no būtiskajām NHK žurnālistu misijām – darīt visu, lai ar informācijas palīdzību nosargātu iedzīvotāju dzīvības.
Pirmā mācība. Sarunas tonis un informācijas forma. Ja tu tikai informē, ka būs briesmas, ka cilvēkiem ir kaut kas jādara, ar to nepietiek. Visi vēro žurnālistu rosību tikpat relaksēti kā obligāto drošības instrukcijas priekšnesumu pirms lidojuma. Tā nav efektīva prakse, pārliecinājušies japāņi. Tev ir jāuzrunā, tev jākliedz, ja vajag, tev jāuzstāj, lai sadzirdētu. Neitrāla un distancēta informēšana nav īstais ceļš.
Otrā mācība. Parādi skaidri, kas jādara, lai sevi pasargātu. Dod praktiskus padomus un atkārto tos, kamēr cilvēki atceras un iemācās.
Nav kauns būt piesardzīgam, prātīgums prasa daudz lielāku sevis pārvarēšanu nekā pārgalvīga izrādīšanās.
Formai ir liela nozīme.
Atcerieties Latvijas mediju ieteikumus, kā šovasar izvairīties no karstuma. Tie ir noderīgi, bet vispārīgi. Nākamais padomu vilnis bija vēl nesenāks – kas jādara, lai neapmaldītos mežā. Speciālisti ar mediju palīdzību ieteica iedzīvotājiem arī būt drošākiem, nebaidīties un sniegt pirmo palīdzību, ja noticis ceļu satiksmes vai kāds cits negadījums. Ieteikumi, ieteikumi… Nē, tie nedarbojas, medijiem jārāda konkrēti, kā izskatās, ko darīt, kur iet, kas tevi sagaida. Visbūtiskākais – cik tev laika? Ko nozīmē katra pazīme, ko parāda pieejamie dati.
Japāņu žurnālisti uzņēmuši veselu raidījumu sēriju par to, kā cilvēku glābšanā noder pašlaik dažādu organizāciju rokās esoši dati (daļa no raidījumiem šeit). Japāņi pēc mobilo telefonu pieslēgumu un automašīnu globālās pozicionēšanas sistēmu datu analīzes atklāja, ka 2011.gada cunami upuri gāja bojā, jo iestrēga sastrēgumā, bet vēlāk – tāpēc, ka atgriezās nelaimes vietā glābt palikušos tuviniekus. Tāpēc cietušās pilsētas jāatjauno pēc citiem principiem – lai cilvēki ātri var aizbēgt no nāvējošā viļņa. Ja uzbūvētas kāpnes, lai ļaudis ātri tiktu augstākās vietās, tad žurnālisti izanalizēja, cik cilvēkiem būs vajadzīgi pacēlāji, jo iedzīvotāju vidū ir arī tādi, kas nevar rikšot pa trepēm kalnā.
Mēs pēc mobilo telefonu pieslēgumu datiem un citas iepriekš savāktas informācijas varētu modelēt, cik cilvēku sēņo Latvijas mežos, cik lielam skaitam no viņiem var gadīties apmaldīties, kur un cik daudziem būs vajadzīga glābēju palīdzība.
Šāda darbošanās varbūt ir neierasta, bet to var darīt žurnālisti!
Ceturtā mācība: mācies no kļūdām, labu laiku iepriekš gatavojies vissliktākajam! Ja zini, ka kāda nelaime var atslēgt elektrību (Latvijā tas gadās visai bieži un daudzviet) vai sakarus, domā, kādas ir alternatīvas, kur būs rezerves pieslēgums, kā nepārtraukt informēt iedzīvotājus. Šovasar cūku mēra apkarotājiem ir ļoti daudz stāstu par to, cik un kāda nelaime rodas no neinformētības vai nespējas nopietni uztvert informāciju.
Mums ir savi riski un savas nelaimes. Bet nekas netraucē izmantot vērtīgu pieredzi un labas idejas. Arī Latvijā varam radīt raidījumu sēriju, kas stāsta par dažādiem ikdienas riskiem, tos skaidrot, pamatot, dot zināšanas skatītājiem. Reiz tādas slejas – kā sevi un savu īpašumu pasargāt no noziedzniekiem, rakstīja Kārlis Seržants, kad vēl nebija deputāts. LTV “Zebras” autori bieži stāsta, kā pareizi izbraukt riskantas un greizi regulētus krustojumus, kā tos uzlabot. Ekspertu un speciālistu organizācijās ir ļoti daudz.
Mums par laimi nav zemestrīces vai vulkāni. Bet arī
mēs medijos varam ne tikai skaitīt zaudētos un zaudējumus, bet pirms notikumiem trenēt iedzīvotājus saprast realitāti, modelēt notikumus, palīdzēt izveidot skaidru rīcības plānus un iemaņas, ko darīt riskantās situācijās.
Lūk, lielā iespēja fizikas un ķīmijas likumu popularizēšanai! Bet pat pēc Zolitūdes, kad atkal bijuši daudzi trauksmes signalizācijas ieslēgšanās gadījumi, nav neviena skaidri parādīta un izskaidrota plāna, ko darīt, kā rīkoties, kā palīdzēt sev un citiem.
Noslīkušo šogad ir pārāk daudz. Apmaldījušos stāsti riņķo pa sociālajiem tīkliem. Bērni sadzeras visdīvainākos šķidrumus. Vētras būs. Mēs varam pasargāt sevi un citus. Ļoti konkrēti. Tieši ar mediju palīdzību. Jo būt zinošam, prātīgam, atbildīgam nav muļķība, tas ir stils, tā ir kultūra. Japānā to redzēju jau no pirmajām minūtēm, jo viesnīcā vispirms informēja par rīcību zemestrīces laikā, pēc tam – par brokastu restorāna darba laiku.
