Aiga Pelane: Šogad ekonomikas izaugsmi balstīs Eiropas nauda

Arī šogad Latvijas ekonomikas izaugsme varētu būt viena no straujākajām Eiropas Savienībā (ES) un visdrīzāk pārsniegs gan vidējo ES, gan eirozonas sniegumu. No vienas puses, Latvijas šogad plānotais iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums ap vai pat virs 3% gadā daudzām lielajām ES ekonomikām būtu vērā ņemams sasniegums, un tās ar to patiesi varētu lepoties,  taču diemžēl mums pašiem apmierināti smaidīt ir pāragri.  Šāds ekonomikas sniegums drīzāk liecina par virkni problēmu, kas nu sakrājušās un traucē ekonomikai augt krietni straujāk un -  kas vēl svarīgāk – arī kvalitatīvāk. 

Naudu vajag kā ēst

Taču sākšu ar labo ziņu – lai arī ar kavēšanos un bažām, ka daļu no naudas Latvijas zaudēs valdības mazspējas dēļ, šogad mūsu ekonomika varētu saņemt (cerams) būtisku investīciju injekciju, proti, sāksies jaunā finanšu perioda ES strukturālo fondu apguve. Nauda tiek gaidīta ar nepacietību, un visdrīzāk tā tad arī būs galvenā tautsaimniecības iekustinātāja un investīciju avots, kas liks arī bankām aktīvāk iesaistīties kreditēšanā, palielinās cenas un arī iedzīvotāju dzīves līmeni. Bez šīs naudas šogad sasniegt plānoto 3% IKP pieaugumu visdrīzāk būtu ļoti grūti, ja vien, protams, nenotiktu brīnums un Latvijā netiktu atklātas un liktas lietā derīgo izrakteņu vai apbrīnojamu inovāciju atradnes.

Diemžēl Latvijai trūkst investīciju, kas radītu ne tikai jaunas darbavietas, bet arī ļautu ražot dārgus un inovatīvus produktus, tādejādi beidzot padarot mūsu ekonomiku konkurētspējīgu ne tikai uz lēta darbaspēka rēķina. Jauni un augstas pievienotās vērtības  produktu un pakalpojumu ražojoši uzņēmumi Latvijā rodas joprojām pārāk maz. Diemžēl mūsu valsts nav īpaši pievilcīga ne vietējiem, ne ārvalstu investoriem, un tam ir ne tikai ģeopolitiskie iemesli, kas lika piebremzēt ar jaunu uzņēmumu radīšanu vēl pirms gada vai diviem, kad sākās krīze Ukrainā.

Vide un darbaspēka resursi

Pamatā galvenās problēmas, kas liek ieturēt pauzi, ir divas. Pirmā – vieglāk un ātrāk atrisināma - Latvijā ir nepieciešami uzņēmējdarbības vides uzlabojumi, proti, joprojām ir problēmas nodrošināt tiesiskumu, nepieciešamas reformas nodokļu politikā, lai tā būtu ilgspējīga, saprotama un uz inovācijām balstītas ekonomikas izaugsmi stimulējoša (šajā gadījumā ar inovācijām tiek saprasta uzņēmējdarbība, kas radusies sadarbībā ar zinātni). Nenoliedzami, aptaujājot uzņēmējus, atradīsies vēl virkne administratīvo šķēršļu, kas būtu aizvācami, lai dotu zaļo gaismu jauniem uzņēmumiem, kuru izdzīvošana nebūtu atkarīga tikai no kārtējās ES fondu naudas piešprices. 

Atļaušos apgalvot, ka šīs problēmas var atrisināt samērā ātri, ja vien ir politiskā griba. Vai tās gribas šogad politiķiem būs gana daudz, mazliet šaubos, bet tomēr ceru, ka kaut kas uz priekšu kustēsies. Vismaz vecās valdības finanšu ministrs ir paziņojis par esošās nodokļu sistēmas auditēšanu.

Otrā problēma – krietni lielāka un grūtāk atrisināma - darbaspēka resursu pieejamības nodrošināšana, lai ekonomikai būtu potenciāls un arī reāla iespēja augt straujāk. Latvijā ir beigušies lielā bezdarba laiki, un darbinieku sāk trūkt. Te var vainot gan strukturālo bezdarbu, kas joprojām ir aktuāls, jauniešu nodarbinātības problēmas, sabiedrības novecošanās tendenci un, protams, darbaspējīgo iedzīvotāju masveida ekonomisko migrāciju uz bagātākajām ES dalībvalstīm. Emigrācija nav beigusies un visdrīzāk tik ātri arī nebeigsies, kamēr vien Latvijas iedzīvotāju labklājības līmenis nebūs kaut cik salīdzināms ar šajās valstīs dzīvojošajiem.

Patlaban konkurence darbaspēka tirgū pieaug un tā ietekmē strauji aug atalgojums. Piemēram, pērn vidējais atalgojums privātajā sektorā palielinājās pat vairāk nekā par 8%.  Darba ņēmējiem tā nenoliedzami ir pozitīva ziņa, jo visdrīzāk kauja par darba rokām un galvām turpināsies arī šogad, taču - cik ilgi uzņēmēji būs gatavi turēt šādu atalgojuma pieauguma tempu? Turklāt ne jau visu var atrisināt ar algas palielinājumu vien. Nereti uzņēmēji tieši fizisku darbinieku neesamību min kā galveno iemeslu, kāpēc tiek atlikta jaunu ražotņu atvēršana vai esošo paplašināšana.

Šī problēma nav atrisināma viena gada laikā, turklāt risinājums visdrīzāk arī nebūs nekāds politiski pievilcīgais, jo, lai vai kā gribētos nacionālistiski noskaņotiem tautas priekšstāvjiem, latvju zeltenes nespēs īsā laikā piedzemdēt un arī izaudzināt nepieciešamo daudzumu jaunu strādnieku pašmāju ekonomikai. Ja vien kāds tomēr vēlas, lai Latvijā straujāk augtu dzīves līmenis, visdrīzāk, darbaspēku vajadzēs ievest. Un būtu labi, ja valstij būtu adekvāta un nacionālajām, drošības un arī ekonomiskajām interesēm atbilstoša migrācijas politika, kas uz Latviju vilinātu augsta līmeņa speciālistus, jo tas ļautu ar mazāku iedzīvotāju skaitu veidot konkurētspējīgāku tautsaimniecību.

Diemžēl cerēt uz masveida tautiešu atgriešanos no ārzemēm ar jaunām zināšanām, biznesa idejām un bieziem makiem vismaz šogad nevajadzētu. Nenoliedzami, ka atsevišķi laimīgās atgriešanās gadījumi būs, bet, kā liecina pērn gada beigās publiskotie aptaujas dati,  visai maz, jo patlaban doties uz mājām gatavi vien ap 16% aizbraukušo. Tas liek secināt, ka pirms vairākiem gadiem pieņemtais reemigrācijas plāns praktiski nedarbojas un ir vai nu jāizmet, vai vismaz būtiski jāpārstrādā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti