Tas bija laiks, kad padomju cilvēkam labākā dāvana bija grāmata, bet pirms tam bija jāstāv rindā, lai to nopirktu. Produkti un preces veikalos bija limitētā daudzumā, kaut gan darbaļaudis tās ražoja ar uzviju kartējās piecgades triecientempā. Tautsaimniecība tika pakļauta Padomju Savienības bruņotajai sacensībai ar Rietumu valstīm un ceļošanai kosmosā.
Padomju valsts vadonis Staļins bija devies uz dusu Ļenina mauzolejā, bet aiz viņa palikušie sabiedrotie cīnījās par varu. 1956. gada 25. februārī PSKP 20. kongresā nolasītais četru stundu garais Hruščova ziņojums par Staļina noziegumiem netika publiskots padomju pilsoņiem, bet palika pieejams tikai partijas sanāksmēs. ''Uz vietām'' (на местах – kr. val.) ziņojuma teksts izraisīja kolektīvu šoku, neviens ne ar vaibstu neizrādīja savas emocijas, valdīja klusums. Patieso staļinistu nebija daudz, bet bija “ierastais stils”, kā runāt, izturēties, dzirdētais raisīja pamatīgu apjukumu klausītajos. Jāpārorientējas, biedri!
Pilnu Hruščova ziņojuma tekstu no PSKP 20. kongresa skatīt šeit.
Nacionālais elements
Galīgā uzvara Ņikitam Hruščovam tika 1957. gadā, un iestājās tā sauktais “atkusnis.” Reformu laiks, lai noturētu savu ietekmi un izrēķinātos ar politiskajiem konkurentiem. Padomju Savienības republikās tika veicināta nacionālo kadru iesaistīšana partijas un administratīvās nomenklatūras sastāvā, bet process neturpinājās ilgi, tikai trīs gadus; vēlāk “nacionālais elements” tika izsūtīts vai atlaists no darba vēl Hruščova laikā. Nacionālkomunistu „vaina” bija tā, ka viņi iestājās par migrācijas ierobežošanu, latviešu valodas nostiprināšanu un industrializācijas apjomu ierobežošanu Latvijā. Tāpēc darbu 1959. gada augustā zaudēja Edgars Mūkins – Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs, vēlāk Liepājas Pedagoģiskā institūta direktors.
Partijas vadlīnijās strikti tika nosodīts staļinisms, represijas. Tas nekas, ka Hruščovs, būdams partijas funkcionārs, atbalstīja deportācijas Padomju Savienībā
– pats bija 1944. gadā parakstījis pavēli par čečenu un ingušu deportāciju, protams, jautājumu saskaņojot ar PSRS iekšlietu ministru un Staļina līdzgaitnieku Lavrentiju Beriju.
Tas bija spēcīgs kontrastu laiks, no ieslodzījuma vietām pilsētās ieplūda amnestētie kriminālie ieslodzītie. Dzīve pilsētās kļuva nedrošāka. No Sibīrijas vergu nometnēm pamazām Latvijā atgriezās arī izmocītie, tiesātie, deportētie, “filtrētie” ļaudis. Atgriezās, lai satiktu savus mīļos vai arī ne, ar sāpēm redzētu savas izpostītās mājas, kurās vairs nebija tiesību dzīvot, vai labākajā gadījumā tika īrēts kakts. Sākās cikls – jūs nevarat saņemt pierakstu, jo jums nav darba, mēs jums nevaram dot darbu, jo nav pieraksta un esat bijis izsūtīts. Represijas turpinājās.
Trūcīgs dzīvokļu fonds
1960. gadā no Omskas cietuma Sibīrijā atgriezās Nīcas pagasta iedzīvotāji Olga un Johans Brumbergi, kuri bija notiesāti, izsūtījumā esot, uz desmit gadiem par graudu saslauku slēpšanu drēbēs. Meita Gunta jau dzīvoja Liepājā pie radiem. Ģimenes laime bija īsa, 1961. gada augustā tēvu Johanu apcietināja, nogādāja čekā Stabu ielā Rīgā, tur piesprieda nāvessodu un nošāva. Liepājā bija grūti atrast mājvietu, Olgai darbs bērnu novietnē Apšu ielā par trauku mazgātāju ar 30 rubļu algu. Tikai pēc gadiem viņas rada iespēju pārcelties uz istabiņu Tērauda ielā.
Militāro un industriālo migrantu pieplūduma dēļ Liepājā bija stipri ierobežots dzīvokļu fonds vietējiem iedzīvotājiem.
Šajā laikā arī Liepājā sāka būvēt piecstāvu ēkas ar klaustrofobiski maziem dzīvoklīšiem, par kura piešķiršanu padomju pilsonis bija ļoti laimīgs,
gatavs strādāt ar vēl lielāku atdevi komunisma celšanā, bet vara bija radījusi sajūtu, ka rūpējas par darba cilvēka labklājību.
Darbs – latviskuma sala
Zemais dzīves līmenis, militarizācija, represijas vairoja pretošanos jaunatnē, tā Jānis Kadziševskis 1958. gadā Liepājā izplatīja skrejlapas ar pretpadomju tekstiem, par to nopelnot piecus gadus Mordovijas lēģeros. Atgriezās Liepājā, bet darbā nekur netika pieņemts. Paveicās „pa draugam” iekārtoties izteikti latviskajā organizācijā – Liepājas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā, kurā sākotnēji veica palīgdarbus, vēlāk kļuva par Liepājā cienījamu amata meistaru – skursteņslauķi.
Bieži darbs bija kā sala, kurā patvērās latviskums, tā bija pašsaglabāšanās no Sibīrijas nākušajiem ļaudīm. Liepājas teātrī 1959. gadā, iestudējot Jāņa Kalniņa lugu “Ugunī”, kā režisors debitē Oļģerts Kroders – izsūtīts ar vecākiem uz Sibīriju 1941. gada jūnijā. Savukārt Dailes teātrī Rīgā ļaudis baudīja no Vorkutas lēģera atbrīvotā Harija Liepiņa skatuves talantu, sapņojot par brīvību.
Padomju Savienību no Rietumu pasaules joprojām šķīra “dzelzs priekškars”. Garā brīvos kurzemniekus nebija viegli noturēt krātiņā.
Dokumentos konstatēts, ka no Liepājas zvejnieku arteļa „Boļševiks” uz Rietumiem laikā no 1952. līdz 1957. gadam sekmīgi bija visi trīs bēgšanas mēģinājumi, bet represijas gaidīja zvejnieka arteļa amatpersonas.
Tas bija skandāls! Sākās masveida atlaišanas no amatiem, publiska kritizēšana partijas sanāksmēs, rājieni. Zvejnieku kolhoza (arteļa) priekšsēdētājs Andrejs Lanka pēc regulārām nakts pratināšanām čekā mira ar infarktu.
Neskatoties uz milzu represīvo un militāro pārspēku, nevar apslāpēt tautas nacionālo pašapziņu un dzīvotgribu ilgās pēc brīvības. Hruščova laiks deva iluzoru sajūtu, ka ir iespējamas pārmaiņas Padomju Savienībā, bet pagaidām tās bija tikai iekšpolitiskas spēles ar varu. Tomēr cilvēki saņēma stipru grūdienu, ticību saviem spēkiem un cerību par brīvību nākotnē, kas rezultējās Atmodā un padomju impērijas sabrukumā.
