Atgriežoties Latvijā, turpinām ekspedīciju Zemgalē. Piestājam pie Lietuvas-Latvijas robežpunkta "Grenctāle", lai uzņemtu pāris fotogrāfijas, un dodamies tālāk uz ciematu ar tādu pašu nosaukumu. Ciematā viens pārtikas veikals, vairāki daudzdzīvokļu nami. Satiekam vairākus vecāka gada gājuma cilvēkus, kas Baltijas ceļu atceras, bet runāt par to nevēlas. Uzreiz netop skaidrs, kādēļ.
Nākamais pieturpunkts ir pāris kilometrus tālāk - Ceraine. Šeit piestājam pie bērnudārza, kur manāma liela rosība. Pulkstenis ir nedaudz pēc četriem, kas nozīmē, ka vecāki brauc pēc saviem bērniem. Arī šeit cilvēki sarunās par Baltijas ceļu ir izvairīgi. Jūtam, ka par šo notikumu viņiem runāt ir sāpīgi. Iemesli paliek nenoskaidroti.
Tālāk dodamies uz Codi, nelielu ciematu pārsimts metrus no Rīgas - Bauskas šosejas. Arī šeit daudz cilvēku nemana. Iespējams, vainojama 30 grādu svelme. Neskatoties uz to, ar dažiem cilvēkiem pagūstam aprunāties.
Nākamā pietura ir Iecava. Klasiska tranzītpilsēta, caur kuru ved "Via Baltica" autoceļš. Šeit noskaņojums divējāds - vieni Baltijas ceļu atceras kā emocionālu un iespaidīgu notikumu, citi tajā ir vīlušies. Liela daļa no tā, kas todien esot bijis solīts, līdz šodienai tā arī neesot piepildīts.
Tālāk mērojam ceļu uz Vidzemi. Vakarpusē esam Rūjienā, kas uzskatīta par vienu no latviskākajām pilsētām. Cilvēki, kurus uzrunājam, ir atsaucīgi, bet steidzīgi. Izstaigājot cauri mierīgajam pilsētas centram un aplūkojot vietējo kultūras pasākumu afišu, kas par Baltijas ceļa jubilejas pasākumiem gan nevēsta, dodamies tālāk uz Valmieru.
Piestājam pašā Valmieras centrā, gaidot uz cilvēku atsaucību. Daudzi steidz mājās no darba un nav gatavi ar mums ielaisties garās sarunās, taču aprunājamies ar bariņu jauniešu. Kāda jauniete zina stāstīt, ka Baltijas ceļā izmantoja arī tautastērpus, lai ķēdei nebūtu pārtrūkumu.
Mūsu ceļš turpinās Cēsīs. Tā kā Paulai pilsēta ir pazīstama, uzreiz dodamies uz dzelzceļa staciju, kur varētu pulcēties vairāk cilvēku. Šeit uzrunātajiem Baltijas ceļš atmiņās ir saglabājies kā īpašs un personisks notikums.
Ceļā pavadītais laiks liek par sevi manīt. Kopš izbraukšanas pagājušas teju divpadsmit stundas un mēroti vairāk nekā 470 kilometri, tāpēc visi pieci, ieskaitot šoferi, esam saguruši. Nolemjam, ka pēdējā pieturvieta Latvijā būs Augšlīgatne. Te piestājam pie veikala ceļa malā, kur sastopam daudz cilvēku.
Šeit izjūtam spilgtu kontrastu starp to, ko Baltijas ceļš nozīmējis tiem, kas tajā stāvējuši, un tiem, kas šo laiku nav piedzīvojuši. Kāds onkulis ir gatavs izlikt savu sirdi par dalību Baltijas ceļā, taču turpat blakus stāvošiem jauniešiem par to intereses nav nekādas.
Igaunijas-Latvijas pierobežā atrodam pirmās Baltijas ceļa fiziskās pēdas. Pāris metru no robežas atrodas piemiņas vieta - metāla konstrukcija, kurā attēloti rokās sadevušies cilvēki. Uz tā uzraksts “Baltijas ceļš. 1989. Brīvība”. Latvijas-Lietuvas pierobežā nevienu piemiņas vietu neatradām.
