Filmā 30 skaudri latviešu stāsti par otrā pasaules bēgļu nometnēs pavadīto laiku. Viņi sevi sauca par “Dieva putniņiem” vai par Dieva pabērniem, bet vācieši nometnēs dzīvojošos latviešus ne visai glaimojoši - par “Deutsche Parasit” jeb vācu parazītiem.
Otrā pasaules kara beigās, tuvojoties sarkanarmijai, bēgļu gaitās devās vismaz 150 tūkstoši latviešu. Veidojot filmu, Dzintras Gekas radošā komanda tikās ar 100 kādreizējiem bēgļiem, kuri mīt gan Vācijā, gan Kanādā, gan Amerikā.
Filmā “Dieva putniņi” iekļauti materiāli no 30 cilvēku dzīvesstāstiem. Tāpēc, visticamāk, šī nebūs pēdējā filma par šo tematu.
„Es gribēju trīs filmas izveidot – „Sibīrijas bērni”, „Padomju bērni” un „Trimdas bērni”, lai saprastu pagātnes mantojumu, lai bērni un mazbērni zinātu, ko vairāk par to laiku, nevis tikai izlasot skopas rindiņas vēsture grāmatās,” skaidro režisore. „Tagad zinās, kas ir dīpīši, kas ir Dieva pabērni un Dieva putniņi.”
Kamēr latviešu bēgļi sevi ar nolemtības un žēluma pieskaņu dēvējuši par Dieva pabērniem, vācieši viņus - par vācu parazītiem. Tomēr saprast varot gan vienus, gan otrus.
„Jūs varat iedomāties, kā amerikāņi gribēja sodīt vāciešus. Viņus izdzina no mājām visās pilsētās. 24 stundās bija jāpaņem, kas paņemams un jāatbrīvo savas dzīves vieta bēgļiem no Austrumvācijas,” stāsta Geka. „Mēs bijām pie Blumberga, kur vietējā arhīvā mums rādīja vēstules - sūdzības, ko vācieši sūtīja par latviešiem. 1951. gadā, kad varēja izceļot, tad rakstīja, ka nu vienreiz viņiem pietiek, lai viņi brauc projām.”
Filmas beigās intervētie atklāti runā par izmantotām vai neizmantotām iespējām atgriezties dzimtenē un savu motivāciju, izdarot izvēli.
