Tēta projekts. Pēcvārds

«Tēta projekta» pēcvārds: Cilvēki stāstīja savus stāstus

Vairāk par visu man bija bail, ka neviens neklausīsies. Ja neviena cilvēka dzīvē šis stāsts nebūtu ienācis, tas būtu bēdīgi, jo tā ir mana dzīve un manu vecāku dzīve un mūsu stāsts būtu iztērēts pilnīgi bez iemesla, vienkārši izmests.

Bet cilvēki klausījās, runāja par valodu – kāpēc latgaliski vai kāpēc tur ir krievu valodas vārdi, runāja par dokumentālā stāsta formu vai to, ko nozīmē kāda cilvēka parādīšanās medijos, jo es stāstīju par cilvēku, kuram kaut kas nesanāca, cilvēku, kurš iedzer, it kā "nesmuku" cilvēku, kurš kļūst par stāsta galveno varoni.

Vissvarīgākais ir, ka klausītāji stāstīja savus stāstus. Bija cilvēki, kuri pat saņēmās uzrakstīt vai pateikt to publiski. Vīrietis, kurš 40 gadu vecumā aizbrauca prom no Latvijas, rakstīja, ka tagad ir sāpīgi, ka viņa bērni ir novērsušies.

Viņš raksta: "Nezinu kā un kas tas ir par iemeslu, kas lika Jums mīlēt tēvu."

Bija arī cilvēki, kuri piekrita parunāt ar mani pa telefonu vai klātienē izstāstīt savu pieredzi. Sieviete, kuras tēvs pirms dažām dienām aizbrauca prom, gatavojās mūsu sarunai un uzrakstīja visu, lai būtu vieglāk, lai kaut ko neaizmirstu. Viņa man zvana un saka, ka laikam tomēr nesanāks, jo pamanīja, ka tekstā ir tik šausmīgi sevi izrediģējusi un cenzējusi, ka viss izskatās ļoti skaisti, ka tur nav sāpīgā, ko dzirdēju, kad viņa man stāstīja par savu tēti. Neraugoties uz to, ka it kā viss kārtībā – viņas tētim beidzot ir darbs -, viņas balsī ir bezcerība.

Nav grūti saprast, kāpēc cilvēki varētu negribēt runāt par personisko, par sevi, par savu ģimeni – tas ir arī jautājums par to, cik daudz par to runā savā starpā. Piemēram, es un mans tētis – vai mēs runājam par laikapstākļiem un to, kas notika, vai runājam par to, kas tiešām svarīgs.

Ja tas nav darīts, tad šāda publiska atklāšanās – ļaut atskaņot savu balsi Latvijas Radio – ir riskanta, jo tas piespiedīs sākt runāt ar savu ģimeni. Varbūt cilvēks nav tam gatavs, ir jāapdomā, kā un vai vispār to darīt.

Vienkārši sakot – melojiet!

Cilvēks, kas strādā Nodarbinātības valsts aģentūrā, uzaicināja mani pastāstīt par "Tēta projektu" Eiropas nodarbinātības dienestu tīkla (EURES) nacionālajā konferencē.

Ar viņiem runāju arī par brīnišķīgo U2 dokumentu, ar kuru mēs – es, mans tētis, mamma un brālis – cīnījāmies. Bez šī dokumenta, pārceļoties uz citu Eiropas Savienības valsti, pie sava bezdarbnieka pabalsta tikt nevarēs.

Klausoties komentāros un sarunās, sapratu, kāpēc informācija par U2 mums tolaik šķita tik mulsinoša – ja cilvēks piezvana vai atnāk uzdot savu jautājumu klātienē, darbinieki ir ļoti atsaucīgi un piekodina: "Ja grasāties doties prom uz citu valsti, nesakiet to mītnes valsts iestāžu darbiniekiem uzreiz!" Jāpiesakās bezdarbnieka statusam, jāsāk saņemt pabalsts, un tikai pēc četrām nedēļām jāsaka, ka dosieties meklēt darbu uz citu ES valsti.

Tātad – jāmelo, lai gan pabalsta eksports nav kaut kas nelikumīgs, tieši otrādi, tas paredzēts, lai atvieglotu darba meklēšanu ES pilsoņiem.

Tomēr mājaslapā tā pierakstīt nevarot.

Tādēļ cilvēkam, kas meklē informāciju, tas viss šķiet tik dīvaini. Un tas nav jautājums, kas viņam būtu jārisina – es gribu dzīvot savu dzīvi, nevis domāt par papīriem un lasīt dokumentus, kuros sarežģītā valodā teikts tas, ko var izstāstīt vienkārši.

Domāt par otru kā par īstu cilvēku

Protams, būtu naivi domāt, ka "Tēta projekta" dēļ mainīsies pasaule un visiem viss būs viegli, visu mēs sapratīsim, zināsim, ko un kā darīt.

Tomēr cilvēku reakcija, dzirdot šo stāstu, atgādina, ka par otru ir jādomā kā par īstu cilvēku – kā par sevi, kuram ir daudz visa kā cita labāka, ko darīt, nekā stāvēt rindā.

Cilvēki, kuri strādā ar šiem jautājumiem, piemēram, atbild, kas jādara, lai es varētu eksportēt savu bezdarbnieka pabalstu uz citu valsti, viņi spēj saprast, kāpēc jautātājam ir grūti kaut ko izdarīt vai kāpēc tas vispār atmet ar roku un saka: "Es neiešu tur ņemties, nevajag man to pabalstu, es gribu darbu atrast, nevis naudu prasīt."

Konferencē klausītāji pat mēģināja atrast risinājumu mana tēta situācijai – viņš nepieteicās bezdarbnieka statusam Īrijā, tāpēc pabalstu, atbraucot mājās, nevar saņemt.

Un daži arī atzina, ka ir darbinieki, kuri par U2 saņemšanu un līdzīgiem jautājumiem zina par maz, tāpēc visdrošāk ir sazināties ar  VSAA Starptautisko pakalpojumu nodaļu, jo viņi ir tie, kas ar atbraucēju un aizbraucēju dokumentiem strādā.

Kas notiek mājās

Tētis darbu nav atradis, viņš sūta savu CV uzņēmumiem dažādās Latvijas pilsētās, jo nekur tuvumā nekā prātīga nav.

Nesen aizsūtīja uz Rīgu, kur viņam arī ir atbildējuši, bet viņš vēl domā. Braukt strādāt uz Rīgu, tas nozīmē, ka atkal viņa mājās nebūs – un tad šķiet, kāda atšķirība, tas tad ir tāpat kā būt Īrijā.

Uzņēmumā, kas viņam atbildēja, ir darbs maiņās – sestdiena un svētdiena nav brīva, nav divu brīvdienu, kad aizbraukt mājās un satikt savu sievu.

Tad nu šobrīd izskatās tā – sēdi bez darba mājās vai brauc uz kādu tālāku pilsētu, dzīvo un strādā tur, un neesi mājās. Lai gan iemesls, kāpēc atbrauci uz Latviju, ir – beidzot būt mājās.

Savus vecākus pārtraucu ierakstīt, kad "Tēta projekts" beidzās, jo tas bija stāsts, ko es gribēju izstāstīt.

Tāpēc šajā pēcvārdā nav jaunu ierakstu. "Tēta projekta" stāstā vairs nevaru atgriezties, jo tā nebija dienasgrāmata, tas bija koncentrēts modelis, kurā citi cilvēki var sevi ievietot. Ja grib.

Svarīgākais ir tas, ka manas ģimenes stāsta dēļ kādam varbūt kļuva vieglāk runāt.

Vai vieglāk nodzīvot dienu. Vai kāds saprata – ja jau Latvijas Radio runā, tad varbūt es arī varu pastāstīt savējiem, kāpēc es dzeru, vai atbildēt uz citiem jautājumiem, kas nodarbina. Sabiedriskais medijs to var darīt, kāpēc es saviem tuvajiem nevaru to pastāstīt. Tas ir svarīgākais.