Sociālantropoloģijas students Toms Pāvils intervijā Latvijas Radio stāstīja, ka devies uz Novaodesu, jo tur latvieši ieceļoja gadu pēc pilsētas dibināšanas – jau 1906. gadā. Latvieši bija nozīmīga sabiedrības daļa, viņi veidojuši pilsētas kodolu, viņiem piederēja daudz zemes un īpašumu, tur ir pat rajoni un ielas, kas nosaukti latviešu uzvārdos.
Visā Brazīlijā saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem ir 28 000 latviešu, bet Novaodesā šobrīd ir 400 cilvēki, kas sevi identificē kā latvieši – viņi piedalās pasākumos, uztur tradīcijas, bet ir daudzi, kas ir latviešu pēcteči, bet neidentificē sevi kā latviešus.
Arī ar latviešu valodu tur ir grūti, latviski runā maz cilvēku, pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēki, bet no jauniešiem latviski runā tie, kas bijuši Latvijā, vai tie, kuriem valodu un tradīcijas uztur ģimenē, stāsta Pāvils.
Pāvils atzīst, ka ir ļoti interesanti pētīt, kas mainījies sabiedrībā, kas noteicis to, ka cilvēks neuzskata sevi par latvieti. No vienas puses, iemesli meklējami vēsturiskajā aspektā - Otrā pasaules kara laikā Brazīlija aizliedza migrantu kopienām sanākt kopā un izmantot nacionālo valodu, un arī Brazīlijas nacionālā politika veidota, lai integrētu migrantus Brazīlijas sabiedrībā.
Turklāt, ņemot vērā padomju okupācijas laiku, daudzi latviešu pēcnācēji domāja, ka nav vērts mācīties latviešu valodu, jo Latvija nekad nebūšot brīva, labāk mācīties angļu valodu. Bet tagad viņi saprot, ka tas ir svarīgi, un priecājas par jauno paaudzi, kuriem ir iespēja aizbraukt uz Latviju.
Pāvils atzīst, ka latviešu pēcnācēji Brazīlijā vairāk vēlas uzsvērt to, kas viņi ir, nekā mēs šeit, viņiem kā jebkurai ārzemju latviešu kopienai vairāk jādomā, kas īsti ir latviskums.
Novaodesas kopienai svarīgākais jebkuros laikos bija 18. novembris, kas atzīmēts vienmēr. Šajā dienā pie pilsētas domes paceļ Brazīlijas un Latvijas karogus. Svin arī Jāņus.
Pāvils arī stāsta, ka cilvēki, kas visu mūžu dzīvojuši tur un līdz galam nejutās piederīgi latviešu kopienai, kad Latvija atguva neatkarību, saprata, kas viņi īsti ir, saprata to, kad atbrauca uz Latviju un spēja pateikt – “es arī tā daru, man arī tas ir svarīgi”, saprata, ka viņi arī ir latvieši.
“Tas ir diezgan vērtīgi - apzināties, ka, lai kas arī notiktu, latvieši neizzudīs, vienalga, kurā pasaules malā mēs atradīsimies,” rezumē Pāvils.
