Brīvības iela - varas maiņu spogulis
Iekļūt Stūra mājā nav viegli - pamatīgā atslēga ķeras un durvis veras negribīgi. Cilvēki te tagad ienāk reti - kopš 2007.gadā ēku pameta Valsts policija, nams jau sesto gadu stāv tukšs un neapkurināts. Dienā, kad Latvijas Radio to apmeklē kopā ar „Rīga 2014” pārstāvjiem, ārā ir krietni mīnusi, bet iekšā šķiet vēl aukstāks. Durvis uz pagalmu ir aizsalušas.
Sniegs no pagalma, iepriekš kūstot, ieplūdis pa durvīm, un daļa no gaiteņa tagad pārvērtusies par slidotavu. Ja grib nokļūt pagalmā, jāiet uzmanīgi. Namam atslēgta arī elektrība, tāpēc tumšākajos gaiteņos neiztikt bez kabatas lukturīša. „Valsts nekustamo īpašumu” pārvaldītā Stūra māja ikdienā ir slēgta, un durvis tiek atvērtas tikai pēc īpaša pieprasījuma. Taču Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas rīkotāji nolēmuši lietas mainīt.
Nākamā gada maijā bijušo LPSR Valsts drošības komitejas ēku jeb čekas namu pirmoreiz plānots atvērt publiskai apskatei. Stūra māja būs centrālais pieturas punkts Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas sadaļā „Brīvības iela”. Tajā dažādie nosaukumi 20.gadsimtā - no Aleksandra bulvāra līdz Hitlerštrāsei, Ļeņina ielai un atkal Brīvības ielai - spilgti ilustrē varas maiņas Latvijā.
Programmas kurators Gints Grūbe stāsta: „Domājot par „Brīvības ielas” sadaļas projektiem un iepazīstoties ar dažādiem priekšlikumiem, mēs sapratām, ka ir viena vieta, kurai ir jāpiešķir pavisam cits saturs. Šai vietai savā ziņā jākļūst arī par diskusiju objektu - ko ar tādām vēstures zīmēm darīt? Stūra māja Stabu un Brīvības ielas stūrī ir tāda ēka, ar ko pašreizējā vara jau ilgstoši nav tikusi galā, nezinot, ko ar to darīt. Jo šeit ir gan pieminekļa aizsardzības statuss ēkas pirmajam stāvam un pagrabstāvam sakarā ar traģisko pieredzi, kas saistās ar Valsts drošības komitejas atrašanos šai ēkā. Un ir jautājums - kā šai ēkai piešķirt saturu?”
Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros ēkas saturu veidos vairākas izstāžu sērijas, piemēram, kinorežisores Ilonas Brūveres lolotais Liktens lietu muzejs. Tāpat arī ekspozīcijas par kara laikā zudušām lietām un priekšmetiem, ko cilvēki bēgot ņēmuši līdzi trimdā.
Savukārt Okupācijas muzeja sadaļa vēstīs pavisam konkrēti par laiku, kad Stūra mājā atradās Valsts drošības komiteja. Grupu ekskursijās interesenti varēs nokāpt gan līdz kamerām čekas pagrabos, ieskatīties restotajos pastaigu laukumos un uzkāpt līdz pratināšanas telpām un čekas vadoņu kabinetiem augšējos stāvos.
Grūbe stāsta, ka pasākumi risināsies laikā no maija līdz oktobrim, kamēr var iztikt bez centrālapkures: „Savā ziņā šī ēka pati jau ir tāda izstāde un muzejs, un mēs ar savu saturu tikai papildināsim šo diskusijas lietu. Bet šeit tiešām sienas, grīdas, istabas runā pašas par sevi. Jautājums ir tikai par to, kā to izskaidrot.”
Sākumā - īres nams
Arhitekta Aleksandra Vanaga projektētā ēka celta 1912.gadā un sākotnēji kalpojusi kā īres nams, pirmā stāvā bijuši veikali. Sešu stāvu kopējā platība ir apmēram astoņi tūkstoši kvadrātmetru.
Pagājušā gadsimta 20.gados ēka nonāca valsts īpašumā un tajā darbojās virkne dažādu sabiedrisku organizāciju. Līdz 30.gadu vidū namā ievācās Iekšlietu ministrija. Vēsturnieks Rihards Pētersons daudz pētījis šī nama vēsturi. Viņš stāsta par iestādēm, kuras mitušas šajā namā: „Domāju, ka tieši šī iemesla dēļ jau pēc tam, kad Latvija bija okupēta - pirms tam tur bija Iekšlietu ministrija, arī Sabiedrisko lietu ministrija un Latvijas Robežsardze - čeka pārņēma gan daļēji šo iestāžu funkcijas, gan iekārtojās mājā, kur jau bija atbilstošs plānojums.”
Par čekas darbības pirmo gadu līdz vācu okupācijas laikam vēsturniekiem ir daudz materiālu. Tos pēc Sarkanās armijas atkāpšanās dokumentējusi patriotiskā jauniešu organizācija „Nacionālā sardze”, kas līdz ar otro padomju okupāciju ar visiem dokumentiem devās trimdā. Par tālāko čekas darbību Stūra mājā līdz pat 80.gadu beigām zināms galvenokārt no aculiecinieku stāstiem.
Par čekas darbību zināms vien no aculiecinieku stāstiem
„Kad namā darbojās čeka, ieiešana vienmēr bija pa tām stūra durvīm, aiz kurām bija telpa ar lodziņiem, kur jāpiesakās.”
Padomju laiku brīvības cīnītājs Jānis Rožkalns ir viens no tiem, kas drūmos čekas pagrabus izbaudījis uz savas ādas. 1983.gadā viņš tur pratināšanās pavadīja garus mēnešus. Tiesa Rožkalnu atzina par „sevišķi bīstamu valsts noziedznieku” un piesprieda astoņus gadus stingra režīma nometnēs Sibīrijā.
Nākamreiz Stūra mājā viņš atgriezās kā ekskursants 2009.gadā. Viņš atzīst, ka pēc ieslodzījumā un trimdā pavadītajiem gadiem šī atgriešanās bijusi ļoti emocionāla: „Tas bija ārkārtīgi interesanti - redzēt to visu no otras puses. Man pat iedeva paturēt rokās čekas izolatora atslēgas. Tas bija, var teikt, filozofisks un emocionāls piedzīvojums, kā dzīvē viss notiek un mainās. Tajā laikā čekisti mums teica - jūs nekad vairs neredzēsiet savas ģimenes, tā ir pašnāvība, bet tā nebija. Mēs ticējām, ka būs savādāk, un tā arī notika.”
Pastāvīgus nomniekus atrast nav viegli
Kad čeka pameta Stūra māju, tur mājvietu rada neatkarīgās Latvijas Valsts policija, kuras laikā nama vaibsti atkal mainījušies - ēkas augšējos stāvos ielikti pakešu logi, daudzos kabinetos reģipša sienas. Taču līdz ar policijas pārvākšanos uz jaunām telpām viss ir pamests - vietām norauts griestu apšuvums, haotiski karājas elektrības vadi, kabinetos palikušas vien vecas sekcijas, daži galdi un lustras.
„Valsts nekustamo īpašumu” pārstāvis Andrejs Milzarājs atzīst, ka ēka ir nolietota, tomēr tā neesot avārijas stāvoklī. „Ēkā ir nolietotas komunikācijas un inženiersistēmas, bet faktiski ēkas stāvoklis ir šobrīd vērtējams kā stabils. Taču ēkai ir nepieciešams remonts. Mēs nepieļaujam, lai ēkas tehniskais stāvoklis būtiski pasliktinātos, uzraugām, lai būtu kārtībā jumts.”
Ik pa laikam „Valsts nekustamie īpašumi” saņem lūgumus ielaist Stūra mājā, piemēram, filmēšanas grupas, tomēr mēģinājumi atrast ēkai ilgtermiņa nomniekus līdz šim beigušies neveiksmīgi. Milzarājs stāsta, ka sarunas notikušas ar vairākām valsts iestādēm, bet liela atsaucība nav bijusi. Arī privāti investori nopietnu interesi nav izrādījuši.
Viens no galvenajiem iemesliem tam - Stūra mājas pirmajam stāvam un pagrabiem ir piešķirts vēsturiska notikuma vietas statuss, kas uzliek pienākumu saglabāt to vēsturisko interjeru un specifisko aprīkojumu. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis skaidro: „Ļoti svarīgi ir saglabāt kultūrvēsturiskās vērtības, autentiskumu un oriģinālo substanci. Šai funkcijai jābūt tādai, kas nenoārda kultūrvēsturiskās vērtības.”
Vēsturnieki: Stūra mājā jābūt muzejam
Čekas pārestības pieredzējušais Jānis Rožkalns ir pārliecināts, ka Stūra mājā jābūt muzejam. Viņš rāda aizpērn sūtītu vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, ko parakstījušas vairākas organizācijas ar lūgumu sakārtot šo jautājumu: „Tika saņemta arī atbilde no viņas, kas ir datēta ar 2011.gada 14.martu, kur viņa raksta, ka tam piekrīt un ka šīm telpām jābūt publiski pieejamām. Divi gadi ir pagājuši, bet tālāk nekas nav noticis.”
Arī vēsturnieks Pētersons stāsta, ka Okupācijas muzejs jau pirms vairākiem gadiem vērsies Kultūras ministrijā ar plānu, kā Stūra mājas pirmajā stāvā un pagrabā iekārtot muzeju. „Vai tā būtu Okupācijas muzeja filiāle vai patstāvīgs muzejs, kā tas ir, piemēram, Ungārijā, Lietuvā vai Vācijā, ir jautājums, kas būtu saistīts gan ar finansējumu, gan kopējo darba organizāciju. Mums neizdevās iegūt atbalstu no finansiālā viedokļa - sākās ekonomiskā krīze un plāni palika tikai uz papīra,” atzīmē Pētersons.
Kultūras ministrijā uzsver, ka darbs pie Stūra mājas muzeja projekta notiek, tomēr konkrētu termiņu vai aprēķinu pagaidām nav. Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns skaidro, ka „Valsts nekustamajiem īpašumiem” ir lūgts izvērtēt iespēju nodalīt mājas pirmā stāva infrastruktūru no pārējās ēkas, lai atsevišķi varētu apkurināt tikai potenciālā muzeja telpas.
Savukārt aprēķinus par ekspozīcijas izveidi izstrādā Nacionālais Vēstures muzejs: „Kad būs pabeigti šie darbi - aprēķināts gan finansējums infrastruktūras sakārtošanai, gan tas, cik izmaksātu vēsturiskās ekspozīcijas izveide un ekspluatācija, tad Kultūras ministrija vērsīsies valdībā ar iniciatīvu piešķirt finansējumu, lai varētu izveidot šādu ekspozīciju.”
Ministrijas pārstāvis gan atzīst, ka čekas muzejs diez vai vērs durvis uzreiz pēc 2014.gada, kad beigsies Eiropas kultūras galvaspilsētas izstādes, jo savu laiku vēl prasīs infrastruktūras pārbūves darbi.
Tikmēr atklāts joprojām paliek jautājums, ko iesākt ar varenās ēkas pārējiem pieciem stāviem. Jānis Rožkalns labprāt namā redzētu darbojamies muzejus vai sabiedriskas organizācijas. Privātus birojus gan tur esot grūti iedomāties. Arī vēsturnieks Rihards Pētersons uzskata, ka namam jāpilda sabiedriskas funkcijas: „Manuprāt, tā ir vieta, kur varētu koncentrēt gan valsts un pašvaldību iestādes, gan sabiedriskas organizācijas ar atbilstošu profilu, kas darbojas Latvijā - represēto biedrības, karavīru biedrības.”
Ēkas atjaunošana prasītu ap 8 miljonus latu
„Valsts nekustamo īpašumu” pārstāvis Andrejs Milzarājs gan secina - ēkas atjaunošanā būs jāiegulda tik lieli līdzekļi, ka šādas organizācijas diez vai varēs atļauties nomas maksu par šīm telpām. Primāri tās piedāvās valsts institūcijām; kad nomnieks būs atrasts, tad arī lems par ēkas remontu. Tomēr, pēc Milzarāja teiktā, ēkas tehniskais stāvoklis šobrīd nav tik slikts, lai nomnieku meklētu steigā.
„Mēs neredzam ļoti lielu apdraudējumu šobrīd ēkai. To pierāda arī mūsu konsultācijas Ziemeļvalstīs, kur uzskata, ka līdzvērtīgu nekustamo īpašumu varbūt pat ir pareizāk iekonservēt uz ilgāku laiku, līdz tiek atrasts pareizais pielietojums,” skaidro Milzarājs.
Lai gan precīzu aprēķinu par Stūra mājas atjaunošanu „Valsts nekustamajiem īpašumiem” nav, Milzarājs lēš, ka atkarībā no lietotāja prasībām ēkas atjaunošana varētu izmaksāt līdz pat astoņiem miljoniem latu.
Tikmēr vismaz nākamgad Stūra mājā atkal kūsās dzīvība. Eiropas kultūras galvaspilsētas rīkotāji cer, ka tajā paredzētās izstādes un ekskursijas kalpos par pamatu diskusijai, kā namam dot jaunu dzīvi, vienlaikus spējot atklāti runāt arī par tā baiso mantojumu.
