Uz otro lasījumu bija iesniegti vairāki priekšlikumi, un daudzi no tiem ņemti vērā, piemēram, papildinot sākotnējo preambulas tekstu ar 1990.gada 4.maija pieminēšanu, atsauci arī uz lībiešu tradīcijām un dzīvesziņu, kā arī latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas uzsvēršanu.
Preambulu otrajā lasījumā atbalstīja 69, bet pret balsoja 27 deputāti. Likumprojekts Saeimas komisijās un parlamenta sēdē vēl būs jāvērtē trešajā lasījumā. Grozīt Satversmi varēs tikai ar vismaz divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu.
Satversmes preambula jeb ievads, par kuras pieņemšanu šī parlamenta sasaukuma laikā gada sākumā vienojās valdošā koalīcija, otrajam lasījumam bija saņēmusi 23 priekšlikumus.
Daudzi no tiem preambulā tika iekļauti, tāpēc Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne („Vienotība”) aicināja deputātus atbalstīt ilgās debatēs un kompromisos radīto Satversmes ievada tekstu.
Čepāne stāstīja, ka komisija rūpīgi izstrādāja preambulas redakciju, apkopoja visas idejas, kas parādījās priekšlikumos, bet dažos gadījumos gan priekšlikumu iekļaušana preambulas tekstā nebija iespējama.Čepāne uzsvēra, ka preambulas teksts ir kompromiss un katrs nevarēs apmierināt savas partiju intereses un panākt maksimālu politisko interešu atspoguļojumu preambulas tekstā
Čepāne uzsvēra, ka preambula veicinās tiesību normu piemērotāju un visu iedzīvotāju izpratni par Latvijas valsti.
Kategoriskā opozīcijā Satversmes preambulas projektam no paša sākuma bija nostājies „Saskaņas centrs,” kura pārstāvis Andrejs Elksniņš piedāvāja tās vietā pieņemt lakonisku ievadu, kas līdzinātos Lietuvas konstitūcijai, norādot tajā: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē, aizstāvot savu brīvību un neatkarību, saglabājot savu garu, dzimto valodu, rakstību un paražas, iemiesojot cilvēka tiesības un brīvības un tautas tiesības brīvi dzīvot un radīt savā tēvzemē - neatkarīgā Latvijas valstī, veicinot nacionālo saskaņu Latvijas zemē, tiecoties uz atklātu, taisnīgu, saskanīgu pilsonisko sabiedrību, tiesisku un sociāli atbildīgu valsti, ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi”.
Elksniņš debatēs arī pauda, ka par Satversmes preambulu jālemj tautas nobalsošanā vai sasaucot Satversmes sapulci, nevis kārtējā Saeimas sēdē, uz ko gan Čepāne iebilda, ka Satversme nav radītā kā mūžīga un negrozāma un to var grozīt, jo paši Satversmes tēvi jau paredzēja, ka nākamais likumdevējs grozīs Satversmi.
Par viņa priekšlikumu gan nobalsoja vien „Saskaņas centra” frakcija, kas galu galā vienīgā balsoja arī pret Satversmes grozījumiem otrajā lasījumā. Par vairumu citu priekšlikumu deputāti balsojumus neprasīja, tomēr kāpa tribīnē, lai par tiem runātu. Piemēram, Nacionālās apvienības pārstāve Vineta Poriņa pauda nožēlu, ka preambulā nav norādes uz latviešiem kā Latvijas valstsnāciju.
„Jebkura piekāpība šajos jautājumos netiks novērtēta , šāda rīcība tiek uztverta kā vājuma pazīme,” brīdināja Poriņa.
Juridiskās komisijas deputāte Inese Lībiņa-Egnere (RP) skaidroja, ka šis jēdziens preambulā nav iekļauts, jo ir svarīgi, lai preambulā būtu vēsturisks pamatojums valsts izveidei, gan tiktu veicināta sabiedrības izpratne, ka latvieši izveidoja savu valsti, bet ciena mazākumtautības, kuras arī pieder Latvijas tautai un ir Latvijas pilsoņi.
Saeimas atbalstu neguva vairāki deputātes Ingas Vanagas priekšlikumi, piemēram, Satversmē ierakstīt, ka ikvienam jāuzņemas atbildība par normatīvo aktu neievērošanu vai labas pārvaldības pieskaitīšanu pie sabiedrības pamatvērtībām.
Tikmēr gandarīts par Juridiskās komisijas piedāvāto kompromisu bija Dāvis Stalts, kurš rosināja preambulā ierakstīt, ka Latvijas valsts ir tapusi, apvienojot latviešu un lībiešu vēsturiskās zemes. Viņš uzsvēra, ka lībiešiem tas būs ļoti svarīgi.
Tagad Juridiskā komisija piecas dienas gaidīs deputātu priekšlikumus Satversmes grozījumiem pirms trešā un galīgā lasījuma.
Saeimas atbalstītā preambulas redakcija nosaka: „1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvija ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicinātu labklājību”.
Preambulā arī uzsvērts, ka „Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valstiskumu un nolēma sev Satversmi. Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un uz valsts nepārtrauktības pamata, 1990.gada 4.maijā atjaunojot valstisko neatkarību, atguva brīvību. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda gan komunistiskā, gan nacistiskā totalitārā režīma noziegumus”.
„Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu. Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, vienlīdzība, ģimene, darbs un uzticība Latvijai ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturas atbildīgi pret citiem cilvēkiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. Latvija, apzinoties sevi kā līdzvērtīgu starptautiskās kopienas sastāvdaļu, aizstāv savas intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību. Dievs, svētī Latviju!” teikts Saeimas atbalstītajā preambulas teksta redakcijā.
Jau ziņots, ka par preambulas projektu bijušas asas diskusijas, kā rezultātā Saeimas deputāti ir attiekušies no termina „valstsnācija”. Iepriekš valdošās koalīcijas līgumā solīts pirms Satversmes preambulas pieņemšanas rīkot plašus sabiedriskos forumus, skaidrojot Latvijas iedzīvotājiem preambulas pieņemšanas nepieciešamību un tās saturu.
