Dažas ģimenes pavadījušas ceļā četras dienas, dažām izdevies ātrāk nokļūt no Kijevas caur Ļvovu līdz Polijas robežai. Pēc tam  vēl daudzas stundas līdz Daugavpilij. Neviens nesūdzas par ceļa grūtībām, pēc formalitāšu nokārtošanas un testēšanās tagad 56 Ukrainas mammu un viņu bērnu, pārsvarā mazo hokejistu mājas būs Daugavpils dienesta viesnīca. 

"Kad bijām Kijevas stacijā, atskanēja sprādziens. Baidījos, ka sāksies panika un cilvēku pūlis var saspiest. Es viena ar somām un diviem maziem bērniem. Taču visi cilvēki saglabāja mieru un palīdzēja viens otram. Kad agrāk uz ielas redzēju cilvēkus ar automātiem, man bija ļoti bail. Tagad ir otrādāk, jūtos droši un zinu, ka viņi mani aizsargās," stāstīja ukrainiete Jūlija.

Viņa atzina, ka tagad Kijevā daudz šaujot. Katrs rīts sākoties ar to, ka atver mājas iedzīvotāju "čatu" un izlasa, kā kuram izdevies pārlaist nakti.

"Man tur palika vīrs un vecāki. Sarakstos ar vīru katru dienu, viņš par mums pārdzīvo, nezina arī, vai drīkst mums pārsūtīt kādas fotogrāfijas, kā viņiem tur iet. Protams, būtu gribējusi, ka bērniem nav jādzird sprādzienu trokšņi, redzot braucam tankus.

Lai neietekmētu bērnus, centos neraudāt. Timuram būs 10, Varjai 7 gadi. Līdz pēdējam neticēju, ka šī ir patiesība," atzina Jūlija.

Ukrainiete Natālija atzina, ka ceļš no Ukrainas līdz Latvijai bijis grūts, sākot ar iekļūšanu vilcienā.

"Braucām ar Ļvovas vilcienu, kad iesēdāmies, skanēja šāvieni. Tas bija ļoti šausmīgi, bērni raudāja. Vārdiem nepateiksi, tas ir jāierauga.. Nē, nevajag to ieraudzīt! Tās ir šausmas. Šausmas ir kaut ko tādu izdarīt ar valsti... Liels paldies Polijas, Latvijas robežsargiem. Mūs sagaidīja, iedeva ēst. (..) Es nevaru. Tās ir šausmas. Gribējām par ēdienu samaksāt, mums teica, ka nevajag. Paldies, ka jūs mūs uzņemat. Man tur palika visi radinieki. Vīrs ir tur, viņš ir pakļauts iesaukumam, tagad apsargā ciematu, kur mēs dzīvojām," teica Natālija.

"Mēs tagad jūtamies drošībā, bet ļoti pārdzīvojam par savējiem. Labi, ka ir televizors, skatīsimies ziņas."

Aleksandrs stāstīja, ka viņš ilgajā braucienā ir stipri noguris. "Valstī ir traka situācija, dzirdu par šausmām no radiniekiem. Man tur palika mamma ar tēti. Kijevā, kad skanēja trauksmes sirēnas, skrējām pagrabā. Man tur esot pat sagribējās uz skolu, lai gan man vispār nepatīk skola."

Daugavpils apņēmusies izmitināt līdz 200 Ukrainas bēgļu, un vēl tiek apzinātas piemērotas telpas. Jau atbraukušajiem trīs reizes dienā tiks nodrošināta ēdināšana un bērniem iespēja izglītoties. Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš ("Saskaņa") atzina, ka daudzi ir izteikuši vēlmi apmeklēt kursus, lai varētu sazināties latviski un arī strādāt.

Daugavpils medicīnas koledžas direktore Līvija Jankovska ("Mūsu partija") stāstīja: "Lai šie cilvēki būtu droši par savām ģimenēm, pirmais, ko viņi darīja, kad iebrauca, uzreiz zvanīja mīļajiem, ka nokļuvuši drošībā."

 Daugavpilī Ukrainas bēgļiem šis ir pirmais vakars, kad, logos nodziestot gaismai, varēs aizmigt klusumā.