Trīs gadus sešās Latvijas pilsētās 14 skolās skolēni un skolotāji tika gan anketēti, gan aptaujāti, gan vērotas mācību stundas, gan rīkotas fokusa grupu diskusijas. Apjomīgā pētījuma mērķis bija uzzināt ne vien skolēnu attieksmi pret latviešu valodu, bet arī saprast, kas traucē sasniegt labākus mācību rezultātus.
Viens no būtiskākajiem secinājumiem – neviens no skolēniem neapšaubīja vajadzību mācīties latviešu valodu, bērni neapšaubīja arī latviešu valodas nozīmi. Tas ir pretēji viedoklim, ko bija izteikuši daži skolotāji.
Taču attieksme mainījās, runājot par procesu, kādā valoda tiek apgūta. "Skolēni sāk mācīties latviešu valodu ar diezgan augstu motivāciju. Daudz izskanēja tas, ka viņi grib labāk rakstīt, labāk runāt, prast aizstāvēt savu viedokli, argumentēt, bet tad viņi redz to veidu, kā tas tiek piedāvāts dažkārt,” pastāstīja pētnieku grupas vadītāja Sanita Martena.
Pētnieki secināja, ka, iztēlojoties ideālāko veidu mācību vielas apgūšanai, skolēnu un skolotāju viedoklis lielākoties saskanēja. Bērniem interese ir liela, un viņi vēlas piedalīties diskusijās, ko gan pedagogi ne vienmēr gatavi rīkot. Un tam ir arī savi iemesli – pedagogiem trūkst atbalsta un dažkārt arī zināšanu.
“Skolēni diskusiju grupās diezgan brīvi apšauba tematus, metodes, apšauba to, kāpēc viņam ir vajadzīgs viens vai otrs viedoklis. Un skolotājam ir jābūt atbildēm, lai šaubas varētu novērst. Vai nomainīt mācību materiālus,” norādīja pētnieks Miķelis Grīviņš.
“Skolotājs norāda bērnam, ka tā neviens nerunā. Taču jaunākās atziņas liecina, ka tā runā, bet skolotājs nezina,” stāsta Latviešu valodas aģentūras galvenā metodiķe Vineta Vaivade.
Pētnieki uzteic sadarbību starp bērniem un skolotājiem, kā arī norāda, ka tagad vēl priekšā darbs, kā izveidot atbalstu pedagogiem.
