Visvairāk starp kopumā vairāk nekā 30 pētījumā iekļautajām lielākoties OECD valstīm Latvija izcēlusies ar nelielo pedagogu – vīriešu skaitu – gandrīz 90% Latvijas skolotāju ir sievietes. Krietni virs vidējā ir arī mūsu pedagogu vecums – 47 septiņi gadi, kamēr vidēji citās pētījuma dalībvalstīs – 44.
Šos aspektus akcentē arī Valsts izglītības attīstības aģentūras direktore Dita Traidās.
„Diemžēl jāsaka, ka 89 % - tās ir sievietes, bet tā ir ļoti izglītota sieviete. Gandrīz 100 % šiem skolotājiem ir akadēmiskā izglītība. Stāžs ir lielāks, atkal, nekā citās dalībvalstīs. Ja vidēji 16 gadu darba stāžu uzrādīja vidējam skolotājam, tad mums viņš ir 22 gadi. Tas nozīmē to, ka mums ir arī gados vecāki skolotāji sistēmā,” norāda Traidās.
„Mums vidējais skolotāja vecums ir gana liels, Skolotājs strādā 40 gadus, augstskolu viņš ir beidzis pirms 40 gadiem, tad ļoti daudz kas ir mainījies, un šī te kvalifikācija jāceļ nepārtraukti,” saka pētījuma vadītājs Andrejs Geske. Un to Latvijas skolotāji dara. Pētījums parāda, ka krietni biežāk nekā vidēji OECD valstīs, mūsu pedagogi piedalās profesionālās kvalifikācijas celšanas kursos un semināros, atrodot tam laiku par spīti lielajai slodzei.
„Viņi augstu novērtē to, ka viņiem ir gan tālākās izglītības iespējas, kuras viņi ļoti daudz ir izmantojuši salīdzinot ar citām šī pētījuma dalībvalstīm. Viņi novērtē savu profesiju kā tādu. Un faktiski vairāk par 80 % ieteiktu strādāt gan savā skolā, gan arī faktiski atzīst to, ka šis ir ļoti labs darbs, ko viņi dara,” secina Traidās.
Vidēji gan tā ir pat mazāka nekā citās valstīs – 36 astronomiskās stundas nedēļā. Tomēr virs 40% skolotāju norādījuši, ka strādā vairāk nekā 40 stundas nedēļā, tostarp pat 50 un 60. Ministre uzskata – pētījuma rezultāti apliecina, ka iespējamā parēja uz 40 stundu darba nedēļu varētu būt pareizā izvēle. „Šie 40%,kas ir pāri šīm te 40stundām, ir ļoti rūpīgi jādomā, reformējot skolotāju algu sistēmu. Kas notiks ar tiem skolotājiem, kas tiešām strādā šīs te 50 stundas vai pat 60 stundas – vai viņiem atļaus strādāt vairāk vai neļauj, jo tas jau viss ir saistīts arī ar darba samaksu,” norāda Geske.
„Darba samaksa samazināties nedrīkst – gluži otrādi, mums ir jārūpējas par to, lai mēs tiešām atdotu šo parādu skolotājiem. Bet tas, cik daudz stundas skolotājs strādās, būs atkarīgs no tā, kas būs viņa amata aprakstā, no tā, kas būs viņa darba līgumā, un šeit daudz lielāka atbildība būs skolu direktoriem,” saka izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete („Vienotība”).
Lai arī pētījuma rezultāti parāda, ka kopumā Latvijas skolotāji ar darba vietu ir apmierināti, tajos nav iekļauts algu izvērtējums. Iespējams, tieši zemā atalgojuma dēļ trešdaļa aptaujāto vairāk nekā 2200 pedagogu norādījuši, ka viņu profesijas priekšrocības neatsver tās trūkumus, turklāt lielākā daļa skolotāju nejūtas sabiedrībā pienācīgi novērtēti.
Geske gan akcentē, ka skolotāja motivācijā strādāt nav nozīmes tikai atalgojumam. „Nav nozīme tikai tai naudai, ko skolotājs saņem, bet algai ir šis te prestiža jautājums. Ja visi zina, ka skolotājam ir maza alga, tātad tas jau gremdē šo te profesiju,” atzīmē Geske.
Tomēr darvas karote šajā medus mucā ir tas, ka aptuveni katrs 10. skolotājs nožēlo savu profesijas izvēli. Līdzīga statistika ir arī Igaunijā un Polijā. Savukārt Somijā par profesijas izvēli sarūgtināti vien 5 % skolotāju.
