Valguma mežā pie Tukuma – Klapkalnciema ceļa uzieta kāda masu apbedījumu vieta. Kritušo karavīru meklēšanas organizācijas „Patriots” pārstāvis, Olaines vēstures muzeja vecākais speciālists Māris Ribickis atceras, ka vietu oktobra nogalē uzgājis netīši, meklējot Pirmajā pasaules karā kritušos pārapbedīšnai, bet sākot atsegt kapa vietu kļuvis skaidrs, ka tie nav kareivji.
"Klātesošie atrastie priekšmeti liecināja par to, ka tās nav militāras personas, bet gan civiliedzīvotāji, kuri visticamāk noslepkavoti. Datējums varētu būt 1941., 1942.gads, kad Tukumā bija vācu okupācija.
Grūti spriest, vai tie ir romu, ebreju, latviešu vai citas tautības pārstāvji, bet ir skaidrs, ka tie ir civiliedzīvotāji, kuru starpā ir arī sievietes un bērni, jo atradām arī koka rotaļlietu fragmentus, smaržu pudelītes, gredzenus un sieviešu kurpes ar papēžiem," stāsta Ribickis.
Ribickis uzskata, ka šajā vietā ir nepieciešams veikt padziļinātu ekspertīzi, uz ko institūcijām uzstājuši arī vietējā laikraksta pārstāvji. Izrakuma vietā bijusi arī policija un Engures novada vadība, kas savukārt solīja ar egļu zariem pārklāto rakumu vietu, arī iekopt kā kapu.
"Kad sapratām, ka tie ir civiliedzīvotāji, mēs kapu aizbērām un tepat mežā tuvumā atradām sausus priežu zarus, salīmējām krustu ar izolentu un uzlikām to apbedījumam, lai cilvēki zina, ka te nevar rakt. Engures domes priekšsēdētājs apsolīja, ka uzlikšot īstu koka krustu, un tagad, to redzot, man ir laba sajūta. Šādu brīžu dēļ šķiet, ka ir vērts to darīt," saka Ribickis.
Vēsturnieks pārliecināts, ka arī kopumā kara laikā nonāvēto civiliedzīvotāju apbedījumiem valstī jānonāk pētījumu lokā, lai vēl bez piemiņas vietu iekopšanas varētu arī konstruēt precīzākas vēstures ainas.
"Nepietiek ar to, ka atsedzām tikai šos piecus, jo ir skaidrs, ka tur ir vēl vairāk cilvēku apbedīti, ko noteicām arī ar zondes palīdzību, neatsedzot apbedījumus. Viņi ir apbedīti Pirmā pasaules kara laika raktajā blindāžā, un, neveicot ekspertīzi, mēs arī nekad neuzzināsim, iespējams, svarīgus faktus. Varbūt kādam ir kāds priekšmets, kas liecina par viņu identifikāciju – vārdu. Tāpat svarīgi zināt, cik cilvēku, konkrētāk, cik sievietes, vīrieši, bērni te apglabāti. Tā kā ekspertīze te pilnīgi noteikti ir nepieciešama, jo bieži tādus apbedījumus atrast negadās."
Tukuma pusē iepriekš bijušas atsevišķas vietējo vecāko iedzīvotāju liecības par to, ka redzētas smagās mašīnas ar cilvēkiem, kas vesti uz ezera apkārtni un dzirdēti arī šāvieni. Fakts, ka mierīgos iedzīvotājus nacistiskās Vācijas režīma laikā masveidā iznīcināja un apbedīja arī pie Valguma ezera ir fiksēts jau padomju laikā, atzīst ģenerālprokuratūrā. Tādēļ papildu ekspertīzi jaunatklātajai apbedījuma vietai neveiks.
"Padomju laikos jau tika veiktas vairākas izmeklēšanas un saistībā ar šiem noziegumiem noskaidrotas un notiesātas 36 personas. Arī Latvijas Republikas ģenerālprokuratūrā tika izmeklēti šie noziedzīgie nodarījumi. Vēl šodien teritorijā Valguma mežā, kur noritēja cilvēku masveida nošaušana, var tikt atrastas cilvēku mirstīgās atliekas, tāpēc prokuratūra uzskata, ka ir nepieciešams nodrošināt šīs vietas neaizskaramību," skaidro prokuratūras pārstāve Aiga Eiduka.
Civiliedzīvotāju masu kapiem gan īpašu statusu Latvijā nepiešķir, taču kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvis Jānis Asaris norāda, ka būtiska ir pašvaldību loma.
"Zinām, ka jau citu pieminekļu veidiem ne vienmēr tā panaceja ir, ka šo objektu ieslēdz valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, dažkārt problēmas tāpat saglabājas. Tā kā, manuprāt, svarīgākais, ka ir informācija par šīm vietām un tās ir kartografētas," norāda inspekcijas pārstāvis.
"Būtiskākais arī, lai vietas zina pašvaldības un atzīmētu teritoriju plānojumu dokumentos. Lai nebūtu situācijas, kad izdala kādu teritoriju potenciālajai apbūvei, bet izrādās, ka tur apakšā ir nezināmi apbedījumi," skaidro Asaris.
Asaris vēl piebilda, ka šobrīd Latvijā ir vairāk nekā 200 Holokausta upuru vietas apzinātas kartē un ebreju vēsturnieka izdotā monogrāfijā. Savukārt šo apbedījumu izpēte drīzāk veicama ar ģeoradaru, neatsedzot tos, jo tautību kopienām mēdz būt arī iebildumi pret mirušo pīšļu aizskaršanu.
