Pedagogu atalgojuma apmēru ietekmē skolēnu skaits klasē, un atbildīgā ministrija algu aprēķinā pateikusi priekšā, cik optimāli skolēniem būtu jābūt uz vienu skolotāju dažādās Latvijas teritorijās atkarībā no to apdzīvotības.
Daudzviet izpildīt prasības ir ļoti grūti, un skolu direktori pieņem lēmumus par paralēlu klašu apvienošanu.
“Mēs esam daļēji to darījuši, jau pirms zinājām visus šos cipariņus, ja, mēs tādas mazākas klasītes savienojām. Tur to bērnu palika sakarā ar skolu maiņām mazāk, un tad mēs to paši izdarījām jau,” saka Mazsalacas vidusskolas direktores vietniece Iveta Jātniece.
Mazsalacas vidusskola nav vienīgā, kas īsteno šādu pieeju.
Citviet notikusi atteikšanās arī no svešvalodas un informātikas mācību stundu organizēšanas grupās, tādējādi atsakoties arī no individuālākas pieejas mācību procesā.
Piemēram, Pļaviņu novada ģimnāzijā tikai mājturības stundas vēl notiek atsevišķi. Ja tās varētu apvienot, tad to darītu. “Mēs jau labu laiciņu nedalām vairs tik ļoti. Mums vienīgās dalītās stundas šobrīd ir vairs tikai mājturības stundās. Pārējo mēs jau iepriekš esam salikuši kopā, jo vidējais skolēnu skaits klasēs mums ir līdz 20. Ap 18 bērniem, un tad jau vairs nedalās īpaši. Tīri taupības nolūkos mēs arī neesam dalījuši informātikā, svešvalodās, kur drīkstētu varbūt,” stāsta skolas direktore Rita Pole.
Lielāku klašu veidošana un atteikšanās no individuāla darba ir pretrunā Izglītības un zinātnes ministrijas izvirzītajam mērķim virzīties uz kompetencēs balstītu izglītību, atsakoties no mācību darba lielās klasēs, bet strādājot grupās un bērniem ļaujot pieņemt vairāk individuālu lēmumu. Lai gan skolās norāda, ka jaunie noteikumi tās piespieduši šādi rīkoties, atbildīgās ministrijas Izglītības departamenta direktore Evija Papule uzsver – īpaši vidusskolās šādus risinājumus piemērot nedrīkstētu.
“Tas nebūtu risinājums vidusskolēniem, kur ir mazs skolēnu skaits. Nu par septīto līdz devīto klasi var diskutēt, jo laukos jābūt arī pamatskolai. Ja šādi atrisina algu jautājumu, tas, protams, nav risinājums. Jāskatās, kas ir skolēnam jeb bērnam kā ieguvums.
Ja nav algas, tad ir jāpārskata skolu tīkls, nu tas taču ir saprotams,” saka ministrijas pārstāve.
Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātes dekāne Malgožata Raščevska vaicā, vai ministrija noteiktos koeficientus nepieciešamajam skolēnu skaitam pamato zinātniskos pētījumos.
Vienota metodoloģija nestrādā, jo jāvērtē katras skolas gadījums individuāli ar piebildi, ka tiek ievērotas bērna labākās intereses.
“Ir ļoti svarīgi, lai tas kolektīvs, kas skolā strādā, var pieņemt lēmumu, un tas būtiski nesit pa kabatai, ja viņi to lēmumu pieņem par labu bērniem. Ideāli, ja ir tāds naudas spilvens, ar ko direktors var tad variēt. Jo intelektuālā sistēmā jāievēro daudzi dažādi faktori, un mēs nevaram visu nodefinēt un ielikt kaut kādos likuma rāmjos,” saka Raščevska.
Izglītības ministrija gan ir pārliecināta, ka bērna labākās intereses ir iegūt izglītību kopā ar saviem vienaudžiem, nemācoties apvienotās klasēs un saņemot individuālu pieeju, īpaši svešvalodās.
