“Padomju okupācijas režīms centās iznīcināt tieši tās grupas, kas visvairāk pretojās režīmam. 1949. gadā tie bija lielie zemnieki un nacionālie partizāni, viņu ģimenes locekļi, kopā 42 000 cilvēku, līdz ar to gandrīz katra latviešu ģimene ir skarta no šīm un vēl citām komunistu represijām. Šīs deportācijas ir latviešu tautas vēsturiskās atmiņas sastāvdaļa, un vienlaikus tās uzdod arī politisku un sabiedrisku uzdevumu mums visiem apzināties, ka mēs šodien dzīvojam brīvā, neatkarīgā Latvijā, kur mums nekas nedraud, kur mēs paši veidojam savu valsti un vedam to cauri grūtām un pavisam grūtām situācijām, kāda tā, piemēram, ir patlaban. Taču to mēs darām paši un arī lemjam paši,” uzsvēra Levits.
Pēc piemiņas brīža pie Brīvības pieminekļa Valsts prezidents sazinājās ar Latvijas politiski represēto apvienības priekšsēdētāju Ivaru Kaļķi, nododot sveicienus šajā piemiņas dienā visiem represētajiem.
Kaļķis pateicās Valsts prezidentam par vēsturiskās piemiņas dienas atcerēšanos un visu represēto piemiņas godināšanu valstiskā līmenī. Valsts prezidents vēlēja Latvijas politiski represēto apvienībai un ikvienam represiju skartajam saglabāt možu garu arī šajās krīzes dienās.
“Šoreiz 71. gadadienu kopš baisās 1949. gada 25. marta dienas, kad notika masveida Latvijas un visas Baltijas iedzīvotāju deportācija, mēs pieminam ārkārtas apstākļos. Pieminam bez gājiena un svinīgas ceremonijas, katrs atsevišķi noliekot ziedus. Taču mēs skaidri apzināmies to spēku, kas izsūtītajiem tālu no mājām, drausmīgos apstākļos ļāva izdzīvot un pārciest drūmos laikus,” trešdien, 25. martā, akcentēja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.
“Šā brīža sarežģītajā situācijā visi kopā atcerēsimies notikušo un pārņemsim sīkstā latviešu zemnieka spēku, kurš gribēja būt saimnieks savā sētā un nestājās kolektīvajā saimniecībā,” aicināja Mūrniece.
Tāpat Mūrniece uzsvēra spēku, kas arī izsūtījumā ļāva sākt dzīvi no sākuma, kad pasaule likās sabrukusi, un neatlaidību, kas, pateicoties darbam, ļāva saglabāt tautas dzīvo spēku un izaudzināt jaunu paaudzi.
Arī Saeimas priekšsēdētāja 25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, individuāli noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa, godinot režīma upuru piemiņu.
Represētos piemin arī Svētbirzē
Arī Jelgavas Svētbirzē trešdien, 25. martā, cilvēki nolika ziedus, apliecinot, ka piemiņa ir dzīva.
Memoriālu ''Ciešanu ceļš'', ko pirms divpadsmit gadiem atklāja Jelgavas Svētbirzē, trešdien apspīdēja saule, gluži kā sveicinādama tos, kuriem nebija lemts atgriezties. Starp tiem arī Edītes Zubakinas mamma un tētis, kurš otrajā izsūtījumā nodzīvojis tikai četrus mēnešus.
“Divreiz bijām izsūtīti - 1941. un 1949. gadā. Pirmoreiz mēs bijām šausmīgi tālu tur pa Jeņiseju pašā augšā. Tad izdevās atbraukt atpakaļ, un tad otrreiz 1949. gadā,” stāstīja Edīte.
Līdz ar valdības izsludināto ārkārtējo situāciju visi piemiņas pasākumi ir atcelti, tomēr ik pa brīdim Svētbirzē kāds iegriežas. Klusi noliek ziedu pušķīti, aizdedz svecīti un dodas projām. Jelgavnieks Staņislavs Stabulnieks izsūtījumā neesot bijis, tomēr neatnākt neesot varējis.
“Es domāju, ka šo datumu - 25. martu - nedrīkstam aizmirst. Ir cietuši latviešu cilvēki, un būtībā viņi cieta tikai varas untumu un viņu pieejas šķiriskumam dēl,” sacīja Staņislavs.
Un, lai gan arī šodien apkārt valda satraukums un neziņa, represētie teic, ka salīdzināt šo dienu ar laiku pirms 71 gada nevarot.
Jelgavas novada represēto apvienības ''Staburadze'' priekšsēdētāja Valentīna Ziemele domā, ka “tik traki jau nebūs kā 1949. gadā, ka mūs nepiemeklēs bads un aukstums, ko mēs piedzīvojām tur Sibīrijā”.
Tas, ka nenotiek publiski pasākumi, nenozīmē, ka deportācijas ir aizmirstas
Karogi pusmastā vai ar melnu lenti, Latvija sēro. Šodien aprit 71 gads kopš vienas no melnākajām dienām tautas vēsturē. Vienā diennaktī lopu vagonos uz Sibīriju tika izsūtīti aptuveni 44 tūkstoši cilvēku – ģimenes ar tikko dzimušiem zīdaiņiem, maziem bērniem un sirmgalvji. Daudzi no viņiem Latviju vairs neredzēja nekad.
Šodien tie ir citi vilcienu riteņi, kas aizdun pie Šķirotavas stacijas. Taču zeme vēl atceras, kā dunēja tie vagoni, kas no Latvijas aizveda tūkstošus. Tikko dzimušus, no gultām un gultiņām izrautus, ar steigā samestām drēbēm un labākajā gadījumā dažiem pašu ceptas maizes kukuļiem līdzi, kas vēl smaržoja pēc zemes un mājām. Tik daudzi palika tur. Tik maz pārnāca. Bet atgriezās par spīti salam un badam. Jo solīja atgriezties. Solīja to pie taigā raktajiem seklajiem kapiem, kuros guldīja tos tūkstošus, kuri nepārnāca.
Tieši tādēļ šī diena bez atmiņām nav iedomājama. Vai tās ir rozes Latvijas karoga krāsā, vai pie atgūtās dzimtas mājas plūkti pūpoliņi, atmiņas par izsūtījumā mirušajiem būs dzīvas arī tad, kad viņu, Sibīriju izdzīvojušo, vairs nebūs šai saulē. Šodien deportācijas piemin klusi. Bez publiskiem pasākumiem.
Šogad izsūtītie aicināti palikt mājās un sazvanīties, kā arī iedegt sveces Sibīrijā nobendēto piemiņai. Tas, ka nenotiek publiski piemiņas pasākumi, nenozīmē, ka 1949. gada deportācijas ir aizmirstas.
