Miķelis Valters mira 1968. gadā, un, kaut gan pirms nāves viņš bija izteicis vēlmi tikt apglabātam dzimtenē, toreiz tas nebija iespējams, un Valters atdusas Nicas pilsētas kapos Francijā.
Šogad beidzas apmaksas laiks par kapavietu, un tas nozīmē, ka vai nu jāveic apmaksa par nākamajiem 10 gadiem, vai arī kapavieta tiks nodota citas ģimenes rīcībā un citu cilvēku apglabāšanai.
Miķeļa Valtera ģimene norādījusi, ka tās rīcībā nav vajadzīgo līdzekļu, tāpēc Latvijas valdība atbalstījusi Miķeļa Valtera mirstīgo atlieku pārapbedīšanu Latvijā.
“Vairāk nekā 50 gadus vēlāk tā viņa pēdējā griba tiek pildīta, un es domāju, ka tas ir valsts pienākums - valsts pamatidejas licēju, vienu no Satversmes tēviem (viņš arī aktīvi darbojās politikā parlamentārisma laikā) pārapbedīt Latvijā ar attiecīgu godu un izrādīt tādā veidā mūsu valsts attieksmi,” norādīja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Jaunā Vienotība”).
Dzimis nabadzīgā strādnieku ģimenē, Miķelis Valters studēja Bernē un Cīrihē, iegūstot doktora grādu valsts zinībās. Valters esot bijis intelektuāli spožs, labi rakstījis un nebaidījies no asiem izteikumiem.
“Tas ir cilvēks, kurš pirmais no Latvijas domātājiem, sabiedriskajiem darbiniekiem vēl tālajā 1903. gadā izvirzīja ideju par Latvijas neatkarību, kad vēl nekas neliecināja, ka cariskā Krievijas impērija var sabrukt, ka var veidoties neatkarīga valsts, kad šī ideja nebija pārāk populāra, faktiski viņas vispār vēl nebija,” stāstīja Rinkēvičs.
Vēl pirms Latvijas valsts proklamēšanas Valters iepazinies un kļuvis par Kārļa Ulmaņa tuvu draugu. Vienīgo, kurš ar Ulmani arī vēlākajos gados bijis uz tu. Pēc tam, kad Valters zaudēja iekšlietu ministra krēslu pirmajā Latvijas valdībā, viņš kļuva par sūtni Parīzē, Romā, Varšavā un Briselē.
“Izgājis cauri principā visiem Latvijas valsts posmiem, kādi viņi tur veidojās – 1905. gads, Pirmais pasaules karš, trimda, atgriešanās, demokrātijas bloks, starptautiskā atzīšana, Valters tur visur ir bijis klāt, bet viņa mūžs noslēdzas 1968. gadā tad, kad Latvijas valsts jau ir tikusi okupēta un Valters vienīgais kā trimdinieks jau ļoti cienījamā vecumā cīnās par to, ka Ulmaņa apvērsums nebija laba ideja,” stāstīja politologs, Eiroparlamenta deputāts Ivars Ijabs (“Attīstībai/Par!”).
Pēc 1940. gada Miķelis Valters dzīvoja Šveicē un Francijā, turpināja darbu kā diplomāts un jurists un nebaidījās skaļi runāt par Latvijas okupāciju.
“Viņš bija pret jebkāda veida Latvijas provinciālismu un atpalicību, viņš redzēja Latviju kā pilntiesīgu Eiropas nāciju, ņemot vērā, ka viņš bija dzīvojis lielāko daļu sava mūža Rietumeiropā, pārvaldīja visas Rietumeiropas valodas un kultūras; no tāda viedokļa raugoties, Miķelis Valters bija pietiekoši moderns,” sacīja Ijabs.
Valters varētu tikt pārapbedīts Rīgas Meža kapos šopavasar.
