Kristīne un Tatjana – pirmie dakteri klauni Daugavpilī

Tatjana Steļmaka labi atceras savu debiju pie bērniem – tā notika Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā. “Redzu viena puisēna acis, milzīgas acis, viņš skatās uz mani un šajā brīdī ir vislaimīgākais bērns pasaulē.” Tatjana kopā ar kolēģi Kristīni Semjonovu Daugavpils reģionālajā slimnīcā drīz sāks veikt daktera klauna pienākumus. Viņas ir pirmie dakteri klauni pilsētā.

“Es gribētu būt klauns – lai mani iemāca…”

Kristīne beigusi Daugavpils Valsts ģimnāziju. Pēc tam ieguvusi grafiskā dizainera specialitāti, aizraujas ar glezniecību, fotografēšanu, strādājusi tūrisma aģentūrā, viņai ir pasniedzējas pieredze. Pašlaik velta sevi ģimenei un bērniem. “Reiz diezgan pasen redzēju Rietumos tapušu videosižetu par dakteriem klauniem, pēc tam uzzināju, ka tādu dakteru sagatavošanas programma ir arī Latvijā, tomēr Daugavpili tā neietver. Kāpēc dakteru klaunu nav Latvijas otrajā lielākajā pilsētā? Tas man šķita netaisnīgi, un pagājušajā gadā iesniedzu pieteikuma anketu dalībai programmā.

Ceļš bija ilgs, un tagad esmu dakteris klauns,” stāsta Kristīne.

Tatjana absolvējusi Daugavpils 9. vidusskolu un Daugavpils Universitāti. Skolā, kuru beigusi, viņa māca latviešu valodu, kā arī ir klases audzinātāja. “Tikai nevajag teikt, ka skolotāja darbs ir tīrā elle, mēs paši to esam izvēlējušies,” uzver Steļmaka. Par dakteriem klauniem uzzinājusi no meitas. “Viņa gāja uz atvērto durvju dienu vietējā medicīnas koledžā, uz to bija atbraukuši dakteri klauni no Rīgas. Uz meitu tie atstāja spēcīgu iespaidu, viņa man stāstīja. Pēc tam gadījās tā, ka viņa ārstējās Bērnu klīniskajā slimnīcā, mēs gaidījām operāciju, uztraucāmies. Un satikām tur dakterus klaunus, viņi ar mums parunājās, mums uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi… Kopš tās reizes pagāja kāds laiks, un 2019. gadā nejauši ieraudzīju sludinājumu par uzņemšanu dakteru klaunu kursos. Es ilgi domāju, nevienam neko neteicu. Beidzot pastāstīju meitai. Reakcija bija: “Mamma, tu esi traka…”

Bet es vēl nedaudz padomāju un nosūtīju pieteikumu – man bija jāpamēģina.”

Pēc Kristīnes un Tatjanas teiktā, pagājušajā gadā no tiem, kas vēlējās piedalīties šajā programmā, tika saņemts 150 pieteikuma anketu. Pēc daudzpakāpju atlases grupā palikuši 20 cilvēku. Intervijas, atlase, vērtējot pēc aktieriskās meistarības, psiholoģiskās atbildības un gatavības pārbaude. Pēc visa tā - mācības no pagājušā gada septembra līdz šā gada jūnijam. Koronavīruss, protams, arī te izjauca plānus – mācības bija paredzēts beigt agrāk, taču neiznāca. Lekcijas un praktiskās nodarbības notika Rīgā sestdienās un svētdienās. “Izveidojās mūsu lielā klaunu sarkandeguņu ģimene. Vecums – no 22 līdz 60 gadiem. Mēs pastāvīgi sazināmies un atbalstām cits citu,” stāsta Kristīne un Tatjana.

Jāmeklē atvērtās durvis

Nodarbības veidoja lekcijas un prakse. Tatjana tā atceras savu pirmo kontaktu: “Latvijā dakteri klauni strādā pāros. Tagad mēs ar Kristīni esam pāris, taču praktiskajās nodarbībās Rīgā katrai no mums bija cits partneris. Es pirmo reizi gāju pa slimnīcas gaiteni ar kolēģi studentu. Ej, uztraucies, neko nezini. Vienkārši satiec dažādus cilvēkus, viņi skatās uz tevi, smaida. Pie mums uzreiz pieskrēja vienas pacientes vectētiņš, lūdza atļauju nofotografēties kopā ar mums un it kā deva mums svētību. Pirmā maiņa ilga pusotru stundu, vispār klaunu laiks ir ne vairāk kā trīs stundas vienā reizē. Mums viss izdevās. Šīs milzīgās puisēna acis es nekad neaizmirsīšu. Berni mūs pieņēma.” 

Kristīnei debijas pieredze izrādījās sarežģītāka: “Ja ir stress, manas smadzenes kļūst racionālas, sāku visu rūpīgi analizēt, kļūstu iekšēji ļoti organizēta. Starp citu, tas man ne vienmēr palīdz. Mēs ar manu partneri studentu uzbraucām vajadzīgajā stāvā, izkāpām no lifta, un mūs uzreiz aplenca pusaudzes. Viņas uzmanību pilnībā veltīja manam partnerim – simpātiskam puisim, bet mani viņas, varētu teikt, “bloķēja”. Pēc tam gāju uz palātu, tur bija meitenīte; kad viņa ieraudzīja klaunu, viņai sākās histērija. Vēlāk izrādījās, ka meitenītei ir autisms, šādā gadījumā vajadzīga īpaša pieeja. Viņa bija nonākusi pilnīgi nezināmā slimnīcas vidē pēc sava bērnunama pierastās vides, un tas vēl šis klauns… Pēc tam man bija meitenīte ar ļoti smagu diagnozi, viņa pārvietojās kopā ar aparatūru, kas uzturēja viņas dzīvības funkcijas. Nav viegli uz to visu skatīties, tomēr dakterim klaunam nav tiesību žēlot bērnus. Žēlošanai ir citi. Jo mēs esam partneri spēlējoties, ja bērni to grib. 

Mēs visiem spēkiem velkam ārā bērnu no slimības; par slimību slimnīcā ir, kas atgādina – gan ārsti, gan vecāki.”

Dakteri klauni – tie nav ne cirka mākslinieki, ne animatori. Viņi neuzjautrina ar jokiem un grimasēm, nevajag gaidīt priekšnesumu ar dziesmām, dejām, žonglēšanu un tamlīdzīgi. (Lai gan šova elementi ir iespējami. – L.V.) “Mēs strādājam ar bērniem, ar vecākiem, ar medicīnisko personālu. Dažkārt bērns ir atvērts, labprāt kontaktējas, Reizēm meklējam atslēgu bērnam ar vecāku vai labsirdīgas sanitāres palīdzību. Nekad nevar zināt, kā viss notiks. Jābūt maksimāli gataviem improvizācijai un jāmeklē atvērtās durvis. Reizēm iznāk parunāt, citreiz – paklusēt, vienkārši pavadīt uz operāciju vai procedūru. Labi, ja izdodas pārvirzīt slimnīcā esošā bērna enerģiju – piemēram, pārvērst agresiju par spēli. Mūsu uzdevums ir novērst uzmanību no slimnīcas vai slimības, atgriezt citā pasaulē. Un jāciena mazā cilvēka tiesības pieņemt patstāvīgus lēmumus – viņš var arī negribēt komunicēt ar dakteriem klauniem. Padomājiet – slimnīcā visu viņa vietā izlemj mediķi un vecāki, viņam jāpakļaujas, jāizpilda visi norādījumi. Viņš ir pilnīgi nebrīvs. Bet klaunam drīkst atteikt – tā būs brīvības izpausme. Un klaunu var arī atgrūst, tam iesist – visādi gadās, jāsaprot un jābūt gataviem,” stāsta jaunie Daugavpils dakteri klauni.

Par naudu, negatīvo un kaifu

Par savu darbu dakteri klauni saņem tīri simbolisku atlīdzību – lai varētu mainīt tērpus un tēlus. Mācības bija bez maksas, tiem, kas bija no citām pilsētām, Rīgā tika nodrošināta dzīvesvieta un uzturs. “Ja kāds grib nopelnīt naudu, tad ne ar šo,” vienā balsī saka Tatjana un Kristīne.

“Man tāds darbs dod iespēju iegūt savu iekšējo brīvību. Skolotāja profesijā ir daudz noteikumu un ierobežojumu, te es varu iziet ārpus noteiktajiem rāmjiem un kaifoju. Esmu mainījusies un ieguvusi daudzus jaunus draugus. Reizi mēnesī mēs tiekamies ar mentoriem, notiek arī speciālas tikšanās, lai mēs profesionāli neizdegtu.

Nedēļā var strādāt divas maiņas, katra no tām ilgst trīs stundas. Vairāk mēs nedrīkstam, jo esam jauniņās,” paskaidro Tatjana.

Kristīne atceras, ka mācību laikā izlējusi ne mazums asaru: “Katram no mums ir savas personīgās atmiņas, kas saistītas ar slimnīcu, ir savas psiholoģiskās nianses. Mēs sākumā domājām – esam atnākušas glābt pasauli, tomēr izrādījās, ka, palīdzot citiem, tu palīdzi sev. Pirmos trīs gadus dakteris klauns sevi izlīdzina, velk ārā no sevis negatīvo    (Kristīne lietoja asāku vārdu – L.V.) un tikai pēc tam sāk pilnvērtīgi un maksimāli izdāvāt citiem sevi un savas zināšanas. Dažās valstīs dakteris klauns ir pilnvērtīga profesija, kuru apgūst universitātēs. Pie mums diemžēl tā nav. Bet mēs esam ieguvušas nenovērtējamu pieredzi.”

Pašlaik Daugavpils reģionālajā slimnīcā tiek noformēti nepieciešamie dokumenti, slēgti līgumi (koronavīruss piebremzējis procesu), un drīz Tatjana un Kristīne sāks strādāt. Piedodiet par patosu, bet pasaules labo darbu okeānā kļūs par vienu pilienu vairāk.

FАКTI

Medicīnisko klaunādi ASV izmanto kopš 1986.  gada. 1993. gadā tā ienāca Eiropā. Dakteru klaunu organizācijas ir vairāk nekā desmit valstīs. Latvijā projektu “Dakteris klauns” kopš 2012. gada īsteno organizācija “Dr. Klauns” ar Pētera Avena labdarības fonda, piena pārstrādes uzņēmuma “Food Union” un citu sponsoru atbalstu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti