«Izmisuma zonā» aizsācēja: Mums neeksistē veci, nespējīgi cilvēki. Vērtību sistēma ir aizceļojusi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Evija Unāma ir Latvijas Radio producente, projekta “Izmisuma zonā” aizsācēja. Kad pērn mūžībā aizgāja Evijas māsa, ģimene viņas dzīves pēdējā posmā nokļuva izmisuma zonā: sadrumstalotā, neskaidrā un necilvēcīgā riņķa dancī, kurā laimīgs nav neviens – ne tuvinieki, ne pacienti, ne mediķi. 

Lai cilvēks nav klusumā 

“Projektu “Izmisuma zonā” mēs uzsākām, tāpēc ka pērn 30. novembrī nomira mana māsa, bet līdz tam mana ģimene bija ierauta, vārda tiešākajā nozīmē, izmisuma zonā,” tieša ir Evija. Tajā brīdī bija skaidrs, ka veselības aprūpes sistēma ir galēji sadrumstalota – kritiskā stāvoklī esošs pacients ir atstāts bezpalīdzības situācijā, bet kāda, kam prasīt palīdzību, vienkārši nav.

“Tu it kā esi slimnīcā, it kā tev varētu nodrošināt visu, bet sākas kaut kāds mistisks algoritms, kurā pacients diemžēl ir pēdējā vietā. Ir kaut kāda kārtība, kurā šis cilvēks tiek mākslīgi ielikts, bet šī kārtība nebūt nestrādā par labu pacientam,” uzskata Evija.

Sāpina arī tas, ka tā vietā, lai pienācīgi atvadītos no aizgājēja, tuviniekiem teju jāmin atbildes uz tādiem jautājumiem, kas cilvēcīgā sistēmā būtu izskaidroti jau pašā sākumā.

Arī kolēģi Latvijas Radio bija informēti par Evijas cīņu par māsu, turklāt Evija kolektīvā nebija vienīgā, kura saskārusies ar sistēmas absurdu. “Mēs nospriedām, ka sabiedriskam medijam par to ir jārunā skaļi. Parasti ir problēmas ar cilvēkiem, kuri iziet šim cauri – negribas runāt par tādām lietām, kad tuvinieks nomirst. Tu ceremoniāli bērēs atvadies no viņa un centies ātrāk kaut kā laizīt brūces un tikt tam pāri,” atklāta ir Evija, “var teikt, ka caur šo projektu es atvados no māsas.” 

"Dod pieci!" 2019

Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad vāc līdzekļus neārstējami slimu cilvēku dzīves nogalei. Minimālais ziedojums 5 eiro nodrošinās vienu šķidras pārtikas ēdienreizi cilvēkiem, kuri paši vairs paēst nevar. Tāpat ziedojumi palīdzēs citiem paliatīvās aprūpes pacientu atbalsta pasākumiem – fizioterapeita palīdzībai, uzturspeciālista konsultācijām, transporta pakalpojumiem u.c.

Ziedot ar dziesmu var labdarības maratona mājaslapā dodpieci.lv, kā arī pie stikla studijas Doma laukumā.

Projekts “Izmisuma zonā” tika uzsākts 17. aprīlī. Pieredzes stāsti, ar ko dalījušies klausītāji kopš tā laika, skaidri iezīmējuši galvenās problēmas – paši mediķi sūdzas par to, ka trūkst cilvēkresursu, pacienti un viņu tuvinieki saskaras ar nepatīkamu attieksmi un komunikācijas problēmām. “Bet visabsurdāk likās tas, ka mums trūkst elementāras informācijas. Brīdī, kad tu esi šādā krīzes situācijā un vēl jātiek galā ar praktiskām lietām, un kad trūkst elementāru algoritmu. Respektīvi, ja man ir šāda situācija – kur man griezties, vai man paskaidros, vai man saprotami paskaidros, vai es dabūšu palīdzību? Informācijas trūkums. Par to mēs sākām vispirms skaļi runāt – tam būtu jābūt primārajam, ko vajadzētu nodrošināt, lai cilvēks nav klusumā,” uzsver Evija. Viņa uzskata, ka šī jautājuma atrisināšana primāri ir gribas jautājums – tas neprasa lielus finanšu resursus, bet Veselības ministrijas un Labklājības ministrijas sadarbību informācijas sagatavošanā un izplatīšanā.

Lai gan daudzas problēmas, kā norāda Evija, tiešām atrisināmas ar minimāliem finanšu resursiem, iedziļinoties paliatīvās aprūpes sistēmā, nākas secināt, ka - “jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas”. Papildinot iepriekšējo uzskaitījumu, jāsecina, ka ir akūts gultas vietu trūkums, ir problēmas ar ambulatoro un stacionāro gadījumu nošķīrumu un attiecīga pakalpojuma nodrošināšanu:

“Daudziem cilvēkiem nemaz nevajadzētu stacionāru slimnīcās, viņi ļoti labi tiktu galā ar mājas aprūpi, ja vien viņiem arī tur nāktu palīgā vai nu medicīnas, vai nu sociālās aprūpes darbinieks.”

Tomēr Evija redz gaismu tuneļa galā – jau tagad Veselības ministrija ir apsolījusi pievēršanos šim jautājumam, un tas netiks “paslaucīts zem tepiķa”. 

Gaismas ceļš izmisumā

“Tā nav kaut kāda plānveida operācija, kur var drusku pagaidīt, ko vajag, bet akūti nav. Tas brīdis ir vienkārši tagad un tūlīt,” norāda Evija. Fakts, ka labdarības maratonā jāvāc līdzekļi ēdienreizēm, pats par sevi ir šausminošs: “Tas ir drausmīgi, ja cilvēkam nav naudas, par ko pabarot jau tā šausmīgā stāvoklī esošu cilvēku. Ka tev ir jāņem nost no savas ģimenes, ka tev ir jāiegulda tur. Ka katra tā ēdienreize izmaksā vājprātīgu summu. Tu mēģini kaut ko izlīdzināt, dod mazāk nedaudz vai kā – tas ir drausmīgi! Iedomājieties, kā ir tam tuviniekam, kuram jāsāk kalkulēt, vai viņš var vai nevar atļauties. Emocionāli tas ir vājprātīgi!” 

“Tajā brīdī, kad tu esi tajā izmisuma zonā, kad tu reāli esi blakus cilvēkam, kurš iet savu gaismas ceļu, atvadās no dzīves... Ja šis ceļš ir smags, tad tuvinieks pats nedrīkst mirt ar šo aizgājēju,” uzsver Evija. Nereti cilvēki, kuri ir līdzās tuviniekam, kurš aprūpē aizgājēju, nesaprot, ko darīt – palīdzēt, nepalīdzēt, mierināt, uzmundrināt?

No pieredzes Evija spriež, ka universālas atbildes nav. “Kādam varbūt vajag kādu, ar ko izrunāties un pārrunāt savas šaubas, kādam vajag cilvēku, kurš pieceļas un pasaka – ievelc elpu, tagad es. Tīri praktiski: aizbraukšu pabarot vai pamasēšu muguru tam guļošajam. Ko teikt līdzcilvēkiem? Neko. Vari teikt visu un vari neteikt neko. Tajā brīdī vairāk tiek novērtēts tas, ka, ja tu vari palīdzēt – palīdzi, ja nevari, tad neuzbāzies ar savām līdzjūtībām vai kaut ko tamlīdzīgu. Jo reizēm tās līdzjūtības var emocionāli aizskart,” atklāta ir Evija, “cilvēkam savās bēdās šķiet, ka viņš ir vienīgais uz pasaules un viņa ciešanas ir vislielākās.”

“Man liekas, ka arī tam cilvēkam, kurš iet prom, ir smagi. Ja tev pretim pagadās kāds, kuram tu esi tikai miesa, kas jāapkopj, obligātie rituāli jāveic – pamperi jāmaina un zāles jādod, un sistēma jāliek – tas ir drausmīgi. Tev pretī ir cilvēks, kuram tu kā cilvēks vairs neesi vērtība,” attieksmes problēmu ieskicē žurnāliste. Viņa uzsver, ka neatkarīgi no noguruma pakāpes attieksmei ir jābūt cilvēcīgai un cieņpilnai: “Tā līdzi jušana un sirsnīgums, attieksme, tas ir katrā cilvēkā. Lai kā tu būtu pārguris, ir kaut kādas lietas, ko tu vari atļauties un ko tu nevari atļauties otram nodarīt. Īpaši, ja tu strādā vietā, kur tu zini, ka cilvēks ir ciešanu pilns, ka viņam patiešām ir gan fiziskas, gan psihoemocionālas mokas. Ne jau visi cilvēki savās pēdējās dienās ir ar zaudētu uztveri un saprātu.”

Nāve ir, bet ne man

Evija ir ļoti kritiska pret to, kā nāve tiek atveidota populārajā kultūrā, kur tā kļuvusi par izklaides objektu. “Filmas, teātri, multfilmas – mēs varam sist, galināt. Un nekas – mēs vienkārši sēžam un skatāmies, kā Rembo, piemēram, novāc visus pēc kārtas. Un tas ir forši, jo viņš ir atrisinājis problēmu. Viņš [tas otrs] ir nomiris, problēma atrisināta. Seriāli – gribi tikt vaļā no nelāga varoņa, viņam ir jāmirst,” to, kā nāve izklaides kultūrā kļuvusi par “risinājumu”, ne dzīves sastāvdaļu, raksturo Evija. 

“Nāve ir nāve. Tā ir bezkaislīga, tā vienkārši notiek. Viss kas ir dzīvs, reiz arī mirst. Viss ir terminēts. Dvēsele ir tikai mūžīga,” uzskata Evija. Nāves neizbēgamību līdz kādam noteiktam dzīves brīdim daudzi neapjauš vai nevēlas apjaust: “Tas ir katrā cilvēkā – paši automātiski gribam novilkt to apli ap sevi: nāve ir, bet ne man. Nāve notiek ar tuvinieku, ar mīļiem cilvēkiem, ar dzīvniekiem, bet ne ar mani, es esmu nemirstīgs! Cilvēkam pašam ir jāsaprot, ka mūsu laiks šeit ir limitēts.” 

Evija ir pārliecināta, ka tajā brīdī, kad cilvēks apzinās pats savu mirstību, pieaug viņa spēja just līdzi citiem.

Tomēr pārējā laikā sabiedrības līmenī mēs izvairāmies domāt par “sliktām lietām”: “Mums neeksistē veci, nespējīgi cilvēki, mums neeksistē invalīdi, slimi cilvēki. Katrā ziņā mēs cenšamies no tā norobežoties ar domu, ka, ja mazāk es par to domāšu, manā dzīvē tas neienāks. Mums ir tāda māņticība,” secina Evija.

Norobežošanās nereti notiek ne vien emocionālā, bet arī praktiskā līmenī. Cilvēka vērtība tiek “aprēķināta” pēc tā, ko viņš var sniegt – radīt, fiziski strādāt, sniegt emocionālu atbalstu citiem. “Mums tā vērtību sistēma ir aizceļojusi nepareizā virzienā. Tu esi labs un derīgs cilvēks tikai tad, ja spēj nodrošināt ģimeni, ja spēj atļauties kaut kādas lietas, ja sabiedrībai nes kaut kādu taustāmu pienesumu – tikai tad tu esi vērtība,” norāda Evija. Īpaši spilgti tas redzams gadījumos, kad mūžībā aiziet atpazīstami cilvēki – ja dzīves nogalē viņi ir bijuši smagi slimi vai vienkārši novecojuši klusībā, rodas sajūta, ka pēc aiziešanas sabiedrība pēkšņi pamostas: “Ak jel, mēs esam zaudējuši tādu vērtību! Un sākas skaistie nekrologi, sākas lielas bēru ceremonijas, kurās ierodas prominentas personas, kuras pozē pie kapličas durvīm ar ciešanu sagrozītu seju. Sabiedriskā divkosība,” skarbi secina Evija, “sabiedrībā tās vērtības drusku aizslīdējušas, esam kļuvuši tādi – tu man deri, labi, tu vari man kaut ko iedod, labi, tad tu esi vērtība.”

Neviens nav pelnījis ciest

Evija ir kareivīgi noskaņota un gatava strādāt, lai mainītu sistēmu. “Es neapsolu, ka es iešu ar lozungiem stāvēt pie Saeimas un teikt – cilvēk, ieklausies, arī tu esi mirstīgs,” norāda žurnāliste, tomēr atgādina – jebkuram deputātam ir jāsaprot, ka visi viņu lēmumi ietekmēs arī viņu pašu nākotni, ne tikai pārējo sabiedrību.

“Attiecībā uz sevi es varu apsolīt to, ka, kamēr elpošu, tikmēr par šīm vērtībām iestāšos. Centīšos arī turēt roku uz pulsa, lai mūsu izmisuma zona kaut kad arī beigtos, jo mēs iekšēji esam nosolījušies, ka mēs šo tēmu arī pēc “Dod pieci!” uzturēsim, jo galu galā – neviens nav pelnījis, lai ciestu,” vēlreiz uzsver Evija.

No labdarības maratona viņa sagaida praktisku palīdzību aizgājējiem: “Tieši šobrīd, kamēr mēs te sēžam un runājam, ir vairāki cilvēki, kuri fiziski cieš. Ja mēs ar šo akciju varam izmainīt šo cilvēku ikdienu vai pēdējos soļus uz Visuma telpu, tad tas mums ir jādara! Jo, kamēr kāds tur sapratīs, ka tas ir jādara, tikmēr mēs, sabiedrība, varam sadoties rokās un atvieglot šiem cilvēkiem pēdējos mirkļus.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti