Latvijas cietumos atrodas vairāk nekā 6000 ieslodzīto. Resocializāciju - psiholoģisku un sociālu palīdzību - sniedz psihologi, kapelāni un sociālie darbinieki. Tomēr viņu skaits ir neliels, un vienam psihologam ir jākonsultē ap 300 cietumnieku. Liela daļa no ieslodzītajiem ir ar pašnāvnieciskām tieksmēm. Un katru gadu vairāki cilvēki arī atsakās no dzīves. Arī šogad bijuši jau divi gadījumi.
Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītāja vietnieks Māris Stivrenieks skaidro, ka atbalsta personāls ieslodzītajiem ir ļoti būtisks, jo apcietinājumā notiek atsvešināšanās no ģimenes un tuviniekiem, parādās finansiālas problēmas un arī smaga ir brīvības atņemšana.
„Iesniegumus raksta arī cietuma priekšniekiem, kur lūdz satikties ar psihologu vai sociālo darbinieku. Daudziem nepieciešams arī narkologs. Visu suicīda gadījumu pamatā ir vesela virkne sociālu un psiholoģisku problēmu. Tā ir vesela buķete," stāsta Stivrenieks.
Lai nokļūtu pie psihologa, jāgaida vismaz nedēļu, skaidro Boriss Klopcovs no biedrības „Gara Spēks”, kurš pats cietumā pavadījis 34 gadus. Viņš skaidro: ieslodzītie neuzticas psihologiem un mācītājiem, ir bijuši gadījumi, kad svētajam tēvam uzticētā informācija nonākusi cietuma vadības ziņā. Tāpēc pie atbalsta personāla lielākoties ieslodzītie iet tikai parunāties. Īstais atbalsts var būt tieši no kameras biedriem.
„Vadība apmēram reizi mēnesī paņem visu kameras saliedēto kolektīvu un to izmētā pa citām kamerām. Ja ieslodzītais sēž kamerā, kur viņu zina un viņš dalās ar savām bēdām, tad viņu saprot un viņam var palīdzēt. Tādus gadījumus var novērst," norāda Klopcovs.
Šogad konstatēts jau otrais pašnāvības gadījums. Klopcovs uzsver, ka ieslodzītie neuzticas psihologiem un arī kapelāniem. Uz šo problēmu norāda arī Tiesībsarga birojā. Tomēr kā primāro min kritisko stāvokli ar darbiniekiem: ieslodzījuma vietu pārvaldes mājas lapā vien ievietoti paziņojumi par 70 vakancēm.
„Vienīgais risinājums ir nodrošināt pietiekamā skaitā cilvēkus, ar kuriem ieslodzītajām personām ir iespēja runāt. Tie obligāti nav psihologi, ar kuriem tiešām ieslodzītie varbūt nevēlas runāt, bet tie var būt sociālie darbinieki, pietiekamā skaitā uzraugi. Jo ikvienai personai ieslodzījuma vietā ir pienākums rūpēties par ieslodzītās personas labklājību un soda normālu izpildi kā tādu," stāsta Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vaītāja Ineta Piļāne.
Tiesībsargs arī norāda, ka ar pašnāvībām ieslodzījuma vietās, tāpat kā ārpus cietuma, ir jārēķinās un tā nav sistemātiska problēma.
Arī Tieslietu ministrija rīkojusies un pieprasījusi no Ieslodzījuma vietu pārvaldes situācijas novērtējumu. Līdz 15.martam jāsniedz paskaidrojumi par to, kas tiek darīts, lai preventīvi novērstu ieslodzīto pašnāvības.
Pagaidām pārvalde skaidro, ka jābūt nopietnākai video novērošanai, kas ļautu laikus novērst negadījumus.
