1995.gada jūnijs. Baltijas valstu vadītāji Luksemburgā paraksta līgumu par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas apņemšanos ar laiku kļūt par pilntiesīgām ES dalībvalstīm.
Taču saņemt kāroto uzaicinājumu - sākt sarunas - Latvijai nebija viegli. Briseles ierēdņi sākumā par labāk sagatavotu atzina Igauniju, un igauņus kopā ar poļiem, čehiem, ungāriem, slovēņiem un kipriešiem iekļauj pirmajā paplašināšanas kārtā.
Par Latvijas progresu izdodas pārliecināt 1999. gada decembrī, kad Helsinkos tiek pieņemts lēmumus dot iespēju arī otrās grupas kandidātēm. EK vadība uzvēra - Latvijai ir visas iespējas iedzīt pirmās grupas valstis, un lai noķertu Igauniju, būs ātri jāskrien.
Pret Latvijas iestāšanos ES bijis toreizējais Vācijas kanclers Helmūts Kols. Laiks pagājis un par to var runāt diezgan atklāti – tā aģentūrai LETA atzinis ES paplašināšanās ģenerāldirektorāta galvenais padomnieks Andris Ķesteris. Laikā, kad tapa pieprasījums par sarunu sākšanu, viņš bija Latvijas vēstnieks Vācijā. Tolaik Vācijas sabiedrība bija diezgan sašķelta, taču Baltijas valstis simpatizēja. Vienīgi Kols gatavoja savu individuālo Krievijas politiku un izrādīja pretestību Baltijas valstu centieniem iestāties ES. Pretestību pārvarēt izdevās pateicoties Ziemeļvalstu, galvenokārt Dānijas, atbalstam.
2000.gadā nogalē ES augstākā līmeņa sanāksmē Nicā pēc garām un asām diskusijām vecajām dalībvalstīm izdodas panākt kompromisu par strukturālām reformām savienībā, lai varētu uzņemt jaunas valstis.
Taču jau nākamā gada oktobrī Eiropas paplašināšanās process nāca kritiskā punktā. Īrijas iedzīvotāji referendumā noraidīja Nīcas līguma ratifikāciju, tādējādi iebilstot pret jaunu valstu uzņemšanu. Pēc diplomātiskas kaunināšanas, otrreiz rīkojot tautas nobalsošanu, īri tomēr piekrita.
Latvija pilda mājas darbus un strauji virzās uz priekšu. 2002.gada oktobrī Eiropas Komisija Progresa ziņojumā secina - Latvija var pabeigt sarunas un kļūt par dalībvalsti 2004. gadā. Bet, jo tuvāk nāca iestāšanās sarunu noslēgums, jo vairāk auga spriedze starp dalībvalstīm un kandidātēm. Arī jaunās valstis sacentās viena otru izstumdīt, lai iegūtu labākus iestāšanās noteikumus, un izkarotu lielākas piena un nozvejas kvotas, un subsīdijas zemniekiem. Veco valstu zemnieki negribēja dalīties.
Sarunas vainagojas iestāšanās līguma parakstīšanu Atēnās 2003. gada aprīlī. Un visbeidzot - tautas nobalsošana 2003.gada septembrī un pilsoņu pārliecinošais – „jā”. Par iestāšanos ES nobalso 67% referenduma dalībnieku
