Ēriks Vilsons ar brāli Mārtiņu piedzima Madaganas apgabalā. Šī būs viņu pirmā atgriešanās bērnības vietās. „Es visu mūžu esmu vēlējies atgriezties. Man ir tāds interesants stāsts par Magadanu. Kad atgriezāmies, mammas šujmašīnas atvilktnē bija akmens. Es prasīju, kas tas ir - tas ir no tavas dzimšanas vietas,” stāsta Ēriks Vilsons.
Ērikam bija pusotrs gadiņš, kad ģimene no izsūtījuma vietas atgriezās Latvijā. „Mamma joprojām ir dzīva. Es viņai prasīju, vai nav vēlēšanās aizbraukt, viņa teica - nē. Viņi par to negrib runāt.”
Uz Madaganas un Krasnojarskas apgabalu ved četras piemiņas plāksnes. Tās atgādinās par Staļina režīma deportāciju upuriem - bērniem un tēviem, kuri nekad vairs neatgriezās pie ģimenēm. Vienu plāksni ved uz Tjuhtetas sādžu, kur bija izsūtīta rakstniece Melānija Vanaga.
„Kolimas ieslodzījuma vietās pavisam gājuši cauri 980 tūkstoši ieslodzīto. No tiem 5,5 tūkstoši latviešu. Mēs nezinām, cik no viņiem ir atgriezušies, bet mums ir jāaizbrauc un viņi jāpiemin,” skaidro kinorežisore Dzintra Geka.
„Magadana, Kolima - Padomju Savienībā dzirdēti nosaukumi, bet Latvijā ir mazāk runāts par Tālo Austrumu nometināšanas nometnēm. Mērķis ir apzināt vietas - Jagodnaja, Susumana - tur vesels nometņu konglomerāts,” stāsta vēsturnieks Ainārs Bambals.
Ceļu uz Madaganu mēros 30 cilvēki, kuri piedzima Sibīrijas sādžās un kuriem tur bojā gāja radinieki. Arī Astrīda. Viņa pasaulē nāca Susumanas sādžā. Viņai Sibīrijā palika tēvs. Astrīda cer atrast vietu, kur viņš apglabāts: „Iekšēji liels satricinājums. Nevarēju aizmigt. Kas gaida, es nezinu, bet ticiet - nebūs viegli. Es uzreiz atceros, kā biju bērnu namā tur. Es atceros, kā tur dzīvoju. Brauksim pa Kolimas trasi, kuru cēla ieslodzītie. Tur katrs trases centimetrs… cilvēki ir apakšā, nosaluši.”
Magadanā un Tomskā plānotas tikšanās ar tur dzīvojošiem latviešiem. Taps arī jaunas epizodes režisores Dzintras Gekas dokumentālajai filmai “Kur palika tēvi.”
