Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Pieradums pārrakstīt patiesību
Masveida bads bija arī Baltkrievijā, manā dzimtajā zemē, taču par to raksta daudz mazāk – tikai neatkarīgajos baltkrievu medijos, kas pēc 2020. gada notikumiem darbojas trimdā. Tāpat kā par 30. gadu represijām un par to, ka Kurapatos pie Minskas tika nošauti labākie no labākajiem baltkrievu inteliģences pārstāvjiem. Autoritārā valstī pieņemts pārrakstīt vēsturi pēc vajadzības – kā bijusī redaktore, kas strādājusi savas valsts izglītības iestādēs, par to esmu ne tikai dzirdējusi.
Vēstures, socioloģijas un Baltkrievijas valsts ideoloģijas mācību grāmatas faktiski tiek izdotas no jauna katru gadu. Un ar katru gadu tajās atrast vēsturisko patiesību kļūst aizvien grūtāk un grūtāk.
Taču es to gribu zināt. Un pastāstīt citiem.
"Baltkrievi dalījās ar ukraiņiem ar maizi un kartupeļiem"
Baltkrievu vēsturnieki teic, ka viņi vēl nav noskaidrojuši 1933.–1934. un 1946.–1947. gada upuru precīzu skaitu Baltkrievijā. Runa ir par tūkstošiem mirušo, desmitiem tūkstošiem cietušo un par simtiem, kas tika represēti it kā par kaitniecību un bada organizēšanu.
Līdz katastrofālajam stāvoklim ar pārtiku PSRS noveda kolektivizācija (zemnieki nokāva lopus, lai tie nebūtu jāatdod kolhozam), ekstensīvs rūpnīcu skaita pieaugums (zemniekiem pa pusei piespiedu kārtā lika strādāt tajās, bet nebija, kas apstrādā zemi) un – jā, 1931.–1932.gada sausums.
Badu veicināja arī melno sarakstu sistēma: graudu, piena un citas produkcijas nodošanas norma bija vienāda visos kolhozos neatkarīgi no dabas un klimata apstākļiem. Tie kolhozi, kuri objektīvu apstākļu dēļ nespēja izpildīt šo plānu, tika iekļauti melnajā sarakstā. Tāda kolhoza noliktava tika aizzīmogota, sēklas tika sadalītas apkārtējiem kolhoziem, preces no veikala tika izņemtas, partijas šūniņas izformētas, tirdzniecība pilnībā tika aizliegta, bet vietējā vadība un ierindas kolhoznieki – represēti.
Ja kolhozs "nelabojās", tas pilnībā tika likvidēts, bet īpašums – konfiscēts. Likvidētajos kolhozos tika arestēti vietējie zemnieki, kuri paši mēģināja malt miltus, lai izdzīvotu. Tas noveda pie tā, ka cilvēki melnajos sarakstos iekļuvušajos kolhozos tika nolemti bada nāvei.
30. gadu sākumā Baltkrievijas Komunistiskās partijas vadība, lai iegūtu Maskavas labvēlību, vērsās centrālajā komitejā ar priekšlikumu paaugstināt kolektivizācijas rādītājus. Pēc vēsturnieces Irinas Ramanavas vārdiem, zemnieki visādi pretojās piespiešanai, "notika īsts zemnieku karš pret kolektivizāciju", privātās saimniecības panīka, bet jaunā ekonomiskā sistēma nedarbojās.
Visvairāk cieta Baltkrievijas dienvidu rajoni, kas atrodas netālu no robežas ar Ukrainu – Maziras, Pjetrikavas, Žitkaviču rajons. "Uz papīra" tajos bija notikusi simtprocentīga kolektivizācija. Tādēļ 1933. gadā sākās bads.
Spēcīga ietekme bija situācijai Ukrainā, kur bads sasniedza milzīgus apmērus, gāja bojā tūkstošiem zemnieku, un arvien vairāk to, kas bija dzīvi, glābās, bēgot uz ziemeļiem.
"Baltkrievijas rajonus pie robežas ar Ukrainu bija pārplūdinājuši no bada bēgošie, kuri te meklēja patvērumu. Ukraiņi stāstīja, ka viņiem bijusi laba raža, taču varas iestādes visu atņēmušas. Baltkrievi dalījās ar maizi un kartupeļiem, par to ir ne mazums liecību, taču pašiem tad nebija, ko ēst. Statistika bija slepena, tā laika padomju avīzes par to nerakstīja, taču partijas un valsts arhīvos var atrast ne mazumu liecību par badu," norāda Irina Ramanava.
Bads atkārtojās 1946.–1947.gadā un tad izpletās pa visu Baltkrieviju, ne tikai atsevišķos reģionos. Pirmām kārtām badu izraisīja pēckara sabrukums un varas politika.
Kad lasu arhīvu liecības un redzu holodomora laika fotogrāfijas, sēžot omulīgā dzīvoklī Rīgā, kas, gaidot Ziemsvētkus, jau izgreznots ar rotu virtenēm, kontrastā īpaši asi izjūtu, kādas tās bija šausmas, kas nav aprakstāmas vārdiem. "Uz vārtiem sirpis un āmurs, bet mājās nāve un bads." (На воротах серп і молот, А у хаті - смерть і голод – rindiņa no tolaik radušās ukraiņu tautas dziesmas. – red.)
Kāda, vienkārši sakot, ir galvenā atšķirība starp totalitāro un demokrātisko politisko sistēmu? Totalitārisma centrā ir nevis cilvēks un viņa dzīvības vērtība, bet kolektīvā ideja, kuras dēļ viņam jāziedo labklājība un veselība – sava un savu bērnu, un būtībā – arī dzīvība.
Aizdomājieties, kad nākamreiz kaut kur izlasīsiet, ka esot kāda abstrakta "gaišā nākotne", kuru nevar ne aptaustīt ar rokām, ne izmērīt ar lineālu.
Bet nez kāpēc (nav skaidrs kāpēc!) par šo nosacīto "gaišo nākotni", šo fikciju jāatdod sava reālā, ikdienas, personīgā, šodienas – dzīve.
