LTV vadošais operators Rihards Smelters pastāstīja: "Artjoms Latvijas Televīzijai bija iesūtījis savu CV, iepazinos, man likās interesants cilvēks, tā mēs satikāmies. (..) Viņš ir strādājis, ja nemaldos, Ukrainas Iekšlietu ministrijā, preses centrā, veidojis sižetus un stāstus par Iekšlietu ministriju, par karavīriem, klipus arī filmējis."
Zīmīgi, ka vīrieša pirmā darba diena sākās pie Krievijas vēstniecības, filmējot protesta mītiņu pret vardarbībā cietušajām ukraiņu sievietēm. Pats ukraiņu puisis Donbasa rajonā karojis trīs gadus, bijis ļoti ekstrēmās situācijās, par ko nevēlas runāt, guvis arī vairākus ievainojumus, kuru dēļ no armijas atbrīvots.
Viņš par savu darba pieredzi pastāstīja: "Mans uzdevums bija nogādāt informāciju, ka arī armijnieki ir cilvēki, un parādīt mūsu kaujas gatavību, paaugstināt uzticības līmeni tautā. Diemžēl līdz kara sākumam ukraiņi ne visai ticēja kaujinieku gatavībai, tikai 62% tautas uzticējās armijai."
Uz Rīgu ceļš atvedis pēdējā brīdī, lai glābtu sievu un bērniņu, kuram tūlīt jānāk pasaulē ar visai lieliem sarežģījumiem.
"Mana sieva ir stāvoklī, un bērniņš dzims ar ļoti nopietnu sirds slimību. Piedzimstot viņam būs nepieciešams veikt operāciju. Kijivā jau mēs zinājām visus ārstus, kuriem bija jāoperē, kuriem bija jānovēro. Valodas izvēle Eiropā mums bija ļoti svarīga, lai mēs varētu sarunāties ar ārstiem – vai viņi sapratīs mūs un vai mēs sapratīsim viņus. Plus vēl tas, ka kardiologi, kuri bija Kijivā, ieteica un deva padomu, ka mums ir trīs iespējas – Izraēla, Vācija un Baltijas valstis, kur ir labi speciālisti, kas var veiksmīgi izoperēt," viņš sacīja.
Rīgā arī dzīvo sievas vecāki, tāpēc nolēmuši braukt šurp. Prom no savām mājām paguvuši doties pēdējā brīdī.
"Mēs nopirkām biļetes uz vilcienu, kuram izbraukšanas laiks bija sešos no rīta. Izsaucām taksi, ejam lejā un dzirdam pirmos šāvienus un pirmos sprādzienus. Sapratām, ka mēs vēl visu ļoti laicīgi esam paveikuši – nopirkuši biļetes, savākuši mantas un nolēmuši izbraukt. Vēl sēžoties taksometrā, mēs domājām, vai ir vērts braukt, vai tomēr palikt? Kad bija pirmais sprādziens, mana sieva nesaprata, kas notiek, es jau ar savu pieredzi sapratu, ka – tas ir viss, tas ir sākums," viņš stāstīja.
Vīrietis vēlējies iekārtot sievu Rīgā, sarunāt ārstus un pēc pāris nedēļām atgriezties pēc sava mīluļa – haskija meitenes, taču karš noslēdzis atpakaļceļu, tāpēc ir ļoti pateicīgs brīvprātīgajiem, kuri palīdzēja ģimenes locekli atvest.
Viņš stāstīja: "Mēs atstājām suni pie maniem vecākiem, divarpus nedēļas. Kā bija gaisa trauksme, dienā vai naktī viņi ar suni klēpī skrēja un slēpās pazemes patvertnēs, un vienā brīdī viņi saprata, ka arī viņiem jāizbrauc. Es tajā brīdī braucu viņiem pretī uz Polijas robežu. Tur mēs satikāmies, un suns ļoti sapriecājās, ieraugot mani."
Līdz Rīgai Kočarjans ar ģimeni nokļuva kopā ar brīvprātīgajiem, jo autobusā Varšavā viņus negribēja ņemt suņa dēļ, kurš ir pārāk liels izmērā.
Tagad ģimene ir drošībā un vīrietis ir pateicīgs Latvijas Televīzijas darbiniekiem, kuri ļauj turpināt strādāt savā profesijā.
Viņš sacīja: "Ja godīgi, es jau biju domājis iet strādāt par apsargu, kaut kur uz kādu noliktavu par krāvēju. Vispirms jau man nav latviešu valodas zināšanu, un man nav augstākās izglītības šajā specialitātē, es visu esmu apguvis pašmācības ceļā, bet man ir ļoti liela pieredze, un man ļoti paveicās, ka Latvijas Televīzijas cilvēki, ieraugot manus darbus, manu pieredzi, manas zināšanas, nolēma mani paņemt savā komandā. Man šodien ir oficiāli pirmā darba diena. Man ļoti patīk televīzijas kolektīvs, visi ir ļoti draudzīgi."
Vaicāts, kādas ir sajūtas, pirmajā darba dienā filmējot protesta akcijas saistībā ar vardarbībā cietušām sievietēm Ukrainā, viņš teica: "Līdzīgi mītiņi mani atkal morāli aizved atpakaļ uz Ukrainu, mana dvēsele ir tur, kad stāvu starp Ukrainas karogiem, kad atrodos starp ļaudīm, kuri runā par notiekošo Ukrainā. Ir smagi to visu dzirdēt, bet sirdī un dvēselē es esmu ar savu tautu."
Tagad, būdams drošībā, Artjoms atzina, ka ar tautu vēlētos būt ne tikai sirdī, un joprojām meklē attaisnojumu, kāpēc nav ar ieroci rokās starp saviem biedriem, par kuriem domā katru dienu, arī – kritušajiem.
"Ļoti stipri pārdzīvoju visu savā sirdī, visu notiekošo, man ļoti grūti to visu ir pārdzīvot. Tāpēc, ka es domāju – es varēju palikt Ukrainā, ņemt rokās automātu, man ir pieredze, un doties aizstāvēt Ukrainu, bet es izvēlējos aizstāvēt nevis visus, bet konkrēti savu ģimeni, bez maksimāla riska, jo es zināju, ka šeit es tikšu galā. Mans bērns arī ir ukrainis, un mans galvenais uzdevums ir aizstāvēt ģimeni un savus tuvākos, tāpēc es pieņēmu lēmumu, ka jāsavācas un ir jāizbrauc," viņš teica.
Pagaidām viņš nedomā par atgriešanos, jo bērniņu, kurš tūlīt, tūlīt nāks pasaulē, gaida trīs operācijas.
