Sabīne un Juris jau 12 gadus sevi dēvē par rīdziniekiem. Viņu ģimenē aug trīsgadīga meitiņa, un tieši viņas dēļ tiek plānota pārcelšanās prom no galvaspilsētas: "Gribas, lai mūsu bērns izaug tuvāk dabai. Es savas bērnības vasaras pavadīju laukos Ilūkstē, un to pieredzi es gribu arī dot savai mazajai meitiņai."
Opeņhovski saka – Rīgā ir daudz labu vērtību: darba iespējas, ātri sasniedzamas dažādas iestādes, izglītības iespējas. Tomēr ģimenei ir citas vērtības, tajā skaitā nodarboties ar, kā viņi paši saka, moderno lauksaimniecību:
"Tas, kā mums pietrūkst, ka šeit mēs nevaram iziet ārā un darboties ar kaut kādiem saviem mazajiem projektiem. Mums ļoti daudzi saka, bet jums būs māja, jums vienmēr būs kaut kas jādara, bet tas patiesībā ir tieši tas, ko mēs gribam, jo arī šobrīd vakaros mums nav daudz iespēju, ko mēs varam darīt, kad ātri paliek tumšs."
Statistika par iedzīvotāju skaita sarukumu Rīgā rāda – 1990. gadā galvaspilsētā dzīvoja gandrīz viens miljons iedzīvotāju, šobrīd 680 tūkstoši.
Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta pārstāvis Jānis Ušča stāsta: "Pēdējo piecu gadu laikā iedzīvotāju skaits Rīgā samazinājies par 28 un nedaudz vairāk tūkstošiem iedzīvotāju un procentuāli, ja mēs skatāmies tad tas ir aptuveni ap 4,5 % šajā periodā kopš 2018. gada."
Rīgas domē saka – iemesli galvaspilsētas pamešanai ir apzināti, taču situācijas uzlabošanai būs nepieciešami daudzi gadi un lielas investīcijas.
"Skatoties pēc tās statistikas, kāpēc cilvēki izvēlas pamest Rīgu, tad mēs redzam, – tātad ir iespēja dzīvot tuvāk dabai, zaļākā vidē, tāpat dzīves dārdzības jautājumi, kā arī ģimenes un darba apstākļu dēļ," skaidro Ušča.
Pilsētai jāuzlabo publiskā ārtelpa, lai būtu pievilcīga iedzīvotājiem; jābūt ērtai transporta sistēmai, mājokļiem, kurus var iegādāties vai īrēt ģimenes ar vidējiem ienākumiem.
Tāpat jādomā par izklaides dažādošanu brīvdienās. Pirms dažiem gadiem veikts pētījums arī rāda aplēses, ka 2030. gadā Rīgā būs nedaudz virs 600 tūkstošiem iedzīvotāju. Tikmēr Opeņhovsku ģimene, lūkojoties pēc jaunās mājvietas, domā gan par iespēju bērnam izglītoties labā skolā, gan arī pēc tā, lai dzīvotu nošķirti no pilsētas burzmas.
"Cerības ir atrast to vietiņu pēc iespējas ātrāk, un tad, kad mēs viņu atradīsim, mēs zināsim..." tā Sabīne un Juris Opeņhovski.
