Ar Ingrīdu tiekamies Ziedoņdārzā. Viņa starp pilna laika darbu bāriņtiesā un mājas dzīvi ar bērniem atradusi laiku arī apsēsties un parunāt ar mums. Ingrīda ir audžumamma trīs īpašajiem bērniem jeb kā viņa viņus sauc – saviem brīnumbērniem.
"Kad es atceros sevi, man bija apmēram 4 gadi, dzīvoju pie vecmāmiņas. Skaista, saulaina diena, pa virtuves logu spīdēja saule, un ienāca istabā skaista sieviete. Viņai bija blondi mati. Un es sapratu, ka tā ir mana māte. Un man ļoti gribējās, lai viņa mani samīļo. Tad es no tās reizes tā skaidri zinu, ka es samīļošu tos, kuriem nebūs, kas samīļo," viņa teica.
Sākotnēji viņa bija lēmusi dot mājas vienam audžubērnam, tomēr liktenis bija lēmis citādāk – divus puišus un meitenīti – visus no vienas ģimenes.
Visiem ir mentālās veselības problēmas. Un Ingrīdai pašai ir trīs pieauguši bērni, kuri ir viņas lielākais atbalsts.
"Ar bērniem nav viegli. Ja būtu pa vienam, protams, būtu citādāk, bet ar visiem kopā.. Viņiem arī savstarpējas nesaskaņas, jo katrs grib būt vienīgais, katrs grib būt tas īstais un pareizais... Ir sarežģīti. Bet, kā jau es minēju, man dēls ļoti palīdz," stāstīja Ingrīda. Un visiem ļoti patīk jūra, tāpēc mieru Ingrīda gūst Ventspilī. Ģimene tur brauc bieži.
Ingrīda strādā bāriņtiesā, kur visi kolēģi zina un saprot, kad gadās darbā nebūt arī ilgāku laiku.
"Ne tikai es kā cilvēks, kā audžuģimene, bet arī kā speciālists domāju par to, ka aicināt ģimenes apdomāt to faktu, ka varbūt tieši kāds no jums var mīlēt svešus bērnus," pauda Ingrīda.
"Tos bērnus, kurus pašlaik nav, kas mīl. Un [vajag] nākt pie mums. Visā Latvijā pie bāriņtiesām, izvērtēt savas spējas, tas ir galvenais," viņa uzsvēra.
Katru gadu audžuģimenes meklē vismaz 400 bērnu, tāpēc arī SOS Bērnu ciemata asociācija aicina atsaukties jaunas audžuģimenes, kuras ir gatavas rūpēties par tiem, kuriem pašlaik mīlestības trūkst.
