Par to piektdien, 29.aprīlī, eksperti sprieda "Ekonomistu apvienības 2010" rīkotā diskusijā. Viens no apspriestajiem priekšlikumiem paredz to, ka strādājošajiem iedzīvotājiem būtu jāiegādājas polises, kas mēnesī izmaksātu 25 eiro, savukārt cits - rosina atteikties no neapliekamā minimuma strādājošajiem.
Obligātā veselības apdrošināšana ļautu panākt solidaritāti veselības aprūpes sistēmā, rosinātu konkurenci un sistēmai sniegtu tik ļoti trūkstošo naudu. Šādi viedokļi Ekonomistu apvienības 2010" rīkotā diskusijā izskanēja no vairāku aicināto ekspertu puses.
Latvijas Bankas pārstāvis Uldis Rutkaste norādīja – šobrīd maksātspējīgajiem veselības aprūpe ir pieejama, bet tiem, kas nav maksātspējīgi, tā nav pieejama. Viņš skaidroja, ka obligātā veselības apdrošināšana, kurā būtu iesaistīta valsts apdrošināšanas fonds un privātie apdrošinātāji, padarītu medicīnas pakalpojumus pieejamākus. Līdzīgs apdrošināšanas modelis jau ir Nīderlandē.
"Tas nozīmētu, ka acīmredzot nodarbinātajiem iedzīvotājiem būtu jārēķinās ar to, ka viņiem par šo polisi gadā būtu jāsamaksā zināma summa, savukārt valsts apdrošinātu cilvēkus, kas paši nespēj par to samaksāt, piemēram, bērnus, pensionārus, mazturīgos," teica Rutkaste.
Tāpat arī valsts veiktu iemaksas tā dēvētajā riska izlīdzināšanas fondā, piemaksājot par tiem iedzīvotājiem, kuriem veselības pakalpojumu vairāk nepieciešami un dārgāki. Tāpat arī Rutkaste norādīja, ka polises izmaksas būtu atkarīgas no tā, kas iekļauts šajā pakalpojumu grozā. Proti, jo plašāku pakalpojumu grozu paredz, jo dārgāka polise.
"Raugoties, cik citās valstīs, kurās šāda sistēma ieviesta, cik reāli izmaksā izmaksā, Latvijā ar tādām pat proporcijām Latvijā tie būtu ap 25 eiro mēnesī. Tas mums ļautu gadā veselības aprūpei novirzīt apmēram 300 miljonus eiro," lēsa Latvijas Bankas pārstāvis.
"Ekonomistu apvienības 2010" pārstāvis Juris Pūce, kurš arī atbalstīja obligāto veselības apdrošināšanu, norādīja, ka izmaksas par polisi varētu dalīt starp darbadevēju un darbinieku. "Domāju, ka svarīgi būtu veicināt, lai darba devēji iegādājas darbinieka vietā šo polisi. (..)" teica Pūce.
Latvijas Ārstu biedrības viceprezidente, ģimenes ārste Ilze Aizsilniece savukārt norādīja, ka, veicot reformas, saprast to, ka jāizveido sistēma, lai nevis samazinātu, bet palielinātu iedzīvotāju skaitu, kas saņem medicīnas pakalpojumus. Aizsilniece bažījas par iedzīvotājiem, kuriem nav pastāvīgu ienākumu.
„Ar Nīderlandes modeli ir viena problēma, lai cik bagāts vai nabags tu esi, ir jānopērk šī te polise. Šeit mums ir risks 200 000 iedzīvotājiem, kuri Nīderlandē ir nosegti, par viņiem maksā caur citādām metodēm. Pirms mēs ko līdzīgu ieviešam, mums ir jāsaprot, vai mēs šos 200 000 cilvēku neatstāsim aiz borta," teica Aizsilniece.
Tāpat arī Ekonomistu apvienības 2010 rīkotajā diskusijā, spriežot par finansējuma avotiem veselības aprūpes sistēmai, priekšlikumu izteica arī Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis Pēteris Leiškalns.
"Šobrīd visreālākais un vistuvākais pie nosacītās apdrošināšanas sistēmas ir atteikties no neapliekamā minimuma, ja tas atteiktos uz strādājošajiem un vienkārši šos 17 eiro ieskaitīt kā personas maksājumu veselības apdrošināšanas sistēmā," sprieda Leiškaln, norādot, ka tādā veidā valsts varētu nākamgad iegūt aptuveni 190 miljonus eiro.
Tiesa, diskusijā dažādu jomu eksperti tikai izteica priekšlikumus, kuros, ja vēlēsies, politikas veidotāji var ieklausīties. Veselības ministrijas darba grupa līdz 1.jūlijam plāno izstrādāt ziņojumu iesniegšanai valdībā, kurā būšot piedāvāti vairāki iespējamie veselības apdrošināšanas modeļi. Ministru kabineta rokās būs izšķiršanās par labu vienam no tiem.
